Pedagoģe par jauno izglītības saturu: mācības nebūs vieglākas vai grūtākas – tās būs interesantākas

"Ir saprotams, ka, dzirdot par piedāvātajiem priekšmetu izvēļu groziem vidusskolās, rodas dažādi jautājumi, piemēram, ko iesākt ar šiem groziem gadījumos, kad skolēns pāriet no vienas skolas uz citu, kur tie nav analogi u.tml. Lai gan neskaidrības joprojām pastāv, gribētu uzsvērt, ka šāda sistēma, kurā vidusskolēniem ir iespēja dažus priekšmetus apgūt padziļināti, ir ļoti vērtīga," uzskata pedagoģe. Viņa uzskata, ka, ja skolēns ir izlēmis kļūt par ārstu, vidusskolā viņš vairāk pievērsīsies eksaktajiem priekšmetiem – ķīmijai un bioloģijai. Tajā pašā laikā izvēļu groziem jābūt tādiem, lai skolēns var arī pārdomāt attiecībā uz profesijas izvēli, jo ne visi jaunieši jau vidusskolā ir gatavi izdarīt visas profesionālās dzīves izvēli. Tālāk lasi Pūteles viedokli par jauno izglītības saturu un tā ietekmi uz skolēnu nākotni.

"Šāds dalījums pēc skolēnu interesēm, spējām un nākotnes karjeras plāniem iespējams skolās gan ar lielākām, gan mazākām klasēm. Viens no instrumentiem, kas palīdz dalīt skolēnus grupās un noteikt viņiem saistošos priekšmetus, ir skolēnu izaugsmes izpētes karte. Šādā kartē tiek apkopota visaptveroša informācija par katru skolēnu konkrētajā brīdī – iekļaušanos klasē, spējām katrā mācību priekšmetā un nereti arī viņa attieksme pret dzīvi kopumā. Dati ir jāpapildina regulāri –vismaz četras reizes gadā, jo tie ir mainīgi un aug līdzi bērnam. Skolēnu izaugsmes izpētes kartes sastādīšana ir papildu darbs pedagogiem, taču tā palīdz atklāt bērna talantus un sekmē atbilstošas karjeras izvēli nākotnē. Neraugoties uz to, vai klasē ir 16 vai 30 bērni, katrs no viņiem ir pelnījis izglītību, kas atbilst viņa spējām. Tas zināmā mērā sasaucas arī ar jautājumu par skolēnu savstarpējo salīdzināšanu, kas, manuprāt, bērniem nesniedz nekādu labumu. Tā vietā katru skolēnu jācenšas vērtēt un atbalstīt atbilstoši viņa spējām.

Katrs bērns ir personība, kam jāpalīdz attīstīties tā, lai nākotnē viņš būtu drošs un par sevi pārliecināts jaunietis un pieaugušais. Katru skolēnu var vērtēt tikai attiecībā pret viņu pašu, saprotot, ka bērnu izaugsmes tempi ir dažādi. Tas nozīmē, ka nepieciešams diferencēt ne tikai mācību metodes, bet arī vērtēšanu. Līdzšinējā sistēma mākslīgi uztur "labo skolu" tēlus un reitingus, kas rada papildus spiedienu uz skolēniem.

Bažas par jauno mācību saturu lielā mērā sakņojas informācijas trūkumā – nepieciešamas plašākas sarunas starp vecākiem, skolotājiem un skolu vadību. Šobrīd vecāku informēšana lielākoties gulstas uz skolu pleciem. Ja satura veidotājiem jau tā saspringtajā darbā tomēr izdosies atrast iespēju veltīt vairāk resursus informēšanai, tas noteikti sniegs rezultātu. Šobrīd valda arī nedaudz nonivelēta izpratne par to, ka pēc jaunā standarta viss būs pārāk viegli un mācības būs tikai spēlēšanās. Pirmkārt, gribētu uzsvērt, ka kvalitāti var panākt arī bez drastiskām metodēm. Otrkārt, jāsaprot, ka viegli būs tāpēc, ka nebūs sadrumstalota satura, bet tas nenozīmē, ka bērni mācīsies mazāk vai paviršāk – tieši pretēji.

Mācības nebūs nedz vieglākas, nedz grūtākas – tās būs citādākas un interesantākas. Skolēni pilnveidos sociālās prasmes, kas noderēs ikdienā neatkarīgi no izvēlētās profesijas. Prasmes, kas veidosies, mijoties vairākiem mācību priekšmetiem, mudinās skolēnus vairāk pētīt, sadarboties, analizēt un strādāt ar informāciju. Tāpat būs vairāk komandas darba un prezentēšanas. No malas tas var izskatīties nenopietni, bet patiesībā ir otrādāk. Bērniem būs vairāk jādara pašiem, taču ne tādā izpratnē, kā tas notiek pašlaik. Tiks pilnveidotas spējas formulēt un argumentēt savu viedokli, turklāt mācību grāmatas nekur nepazudīs. Netiks atcelti arī mājasdarbi, taču lielākais uzsvars būs uz darbu klasē.

Jaunā pieeja būs jāapgūst ne tikai skolēniem, bet arī skolotājiem – mēs visi kopā mācīsimies līdzi bērniem! Tā ir viena no 21. gadsimta iezīmēm – tas pieprasa nepārtraukti mācīties un pilnveidoties ikvienā dzīves posmā. Jaunais saturs ir liels uzdevums katrai skolai, un ļoti daudz būs atkarīgs gan no skolas vadības, gan pedagogu vēlmes pielāgoties. Ja skolās būs skolotāji, kurus vada sirds aicinājums, viss notiks. No pārmaiņām nav jābaidās, jo tieši tās liek sasparoties un saprast, cik daudz mēs varam paveikt. Kā jau minēju, pārmaiņas izglītība liek mācīties arī mums pašiem – skolotājiem un skolu direktoriem – lai izprastu jauno pieeju un vajadzības. Es ticu, ka pakāpeniski virzīsimies uz ideālo skolu – mācīšanās kopienu, kurā dažādos līmeņos mācās visi, turklāt zināšanu pārnese vairs nenotiek tikai virzienā no skolotāja uz skolēniem, bet arī otrādi, starp skolotājiem un arī starp skolēniem. Raugoties no šī aspekta, jaunā standarta piedāvātā lielāka skolu autonomija ir vērtējama pozitīvi. Tālredzīgu un gudru skolotāju komandas zinās, ko ar to iesākt."