"Šobrīd rit mans 31. gads skolā – šajā laikā esmu bijusi latviešu valodas skolotāja divās skolās – pirmajā darba vietā pēc augstskolas – Mālpils vidusskolā un jau 27. gadu Līvānu 1. vidusskolā, kuru esmu arī absolvējusi. Jau 27. gadu esmu arī direktora vietniece," par savu pieredzi stāsta Magdaļenoka. Tālāk lasi pedagoģes viedokļa izklāstu par to, cik svarīgi skolēniem ir parādīt, ka pedagogi ir tikai cilvēki un arī viņiem ir savas "melnās" dienas, kā arī par to, kā piesaistīt jauniešus izvēlēties studēt pedagoģiju un kļūt par nākamajiem skolotājiem.
"Cik sevi atceros, vienmēr esmu vēlējusies būt skolotāja. Es vēlējos lauzt stereotipu, ka skolotājs ir kā iestērķelēts – tikai sava mācību priekšmeta pratējs un ļoti, ļoti pareizs. Būtiskāk ir uztvert skolasbērna pašsajūtu klasē – priekus, bēdas, nogurumu, aizvainojumu, aizrautību, līksmi un reizēm arī vēlmi neko nedarīt. Skolotājam jābūt kā radaram, kuru vada mīlestība. Aprunājoties, izprotot, izrādot ieinteresētību un uzticēšanos var radīt emocionālu saikni, lai veidotos sadarbības pilnas attiecības. Bērnam vai jaunietim jābūt pārliecībai, ka skolotājs interesējas par viņu, tic, iedrošina, iedvesmo un ļauj arī kļūdīties, jo, kā gan citādi lai izaug par labu cilvēku. Skolēnu sasniegumi mācībās ir korelācija ar emocionālo un pozitīvi motivējošo vidi klasē. Tāpēc nepieciešams radīt tādus apstākļus, lai bērns iegūst prieku darīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
