Sirsnīgā fotoprojektā amerikāņu fotogrāfe iemūžina neārstējami slimus bērnus no Latvijas  (1)

Muižas telpās, kur notiek fotosesija, valda patīkams satraukums. Endžela ir sagatavojusi uz vilnas paklājiņa no svaigiem ziediem ierāmētu sirds atveidu, kas kalpos kā fons, uz kura guldīt šīs dienas fotosesijas varones – māsas Vanesu un Nikolu, kuras uz muižu atveduši vecāki Marina un Romans. Endžela klātesošajiem priecīgi atklāj, ka ir visai satraukta, jo viņai nekad nav bijis tādas iespējas strādāt ar tik daudz svaigu ziedu, tāpēc viņa ir jo īpaši sajūsmināta, ka fotogrāfijas būs īpašas.

Pirmā uz ziedu piebērtā fona fotosesijai tiek guldīta piecgadīgā Vanesa. Tiklīdz meitene nostādīta pozīcijā, gaisā kūsā saviļņojums. Var redzēt, ka fotogrāfe ļoti labi jūt bērnus, jo Vanesa no sākuma neļaujas iemūžināt smaidiņu. Kad bērniņš tikko manāmi sāk niķoties, Endžela paglāsta viņa sejiņu, nostāda vietā un aši lec uz kāpnēm, lai varētu no augšas Vanesu notvert kadrā. Tas nav viegls darbiņš, un, lai iegūtu vislabāko gaismu un pozīciju, nākas pat iesaistīt palīgus, kuru uzdevums ir pagriezt pūkaino paklājiņu ar visu meiteni citā virzienā. Neviens, arī pati Vanesa, tam neiebilst, un katrs pieliek roku, lai viss izdotos pēc iespējas labāk un saudzīgāk pret bērnu.

Kad meitene vairāk vēlas raudzīties apkārt nekā uz kameru un griezties uz sāniem, Endžela sāk dziedāt un svilpt, kā arī trallināt – dara visu, lai tikai Vanesa kaut mirkli palūkotos kameras objektīvā. Uzmanību tā arī neizdodas piesaistīt, tāpēc fotogrāfe sāk skanīgi dziedāt, un mazā Vanesa uzreiz uzmanību velta skaņai, kas nāk no fotokameras puses. Jāatzīst, ka Endžela dzied tik skaisti, ka arī blakus esošie pieaugušie ir aizkustināti par šādu fotogrāfes prasmi. Tas arī vainagojas panākumiem, un ir izdevies iegūt vēlamo fotogrāfiju.

Pēc tam Vanesu uz sagatavotā fona, pateicoties vecāku gādīgajām rokām, nomaina viņas 11 gadus vecā māsiņa Nikola. Endžela, pirms ķerties pie darba, pieiet pie meitenes un nomierinošā balsī vaicā: "Sveika, Nikola! Vai tu esi gatava fotografēties?" Apkārt valdošā nelielā kņada Nikolai netraucē izbaudīt fotosesiju. Meitene ātri tiek noguldīta uz ziedu fona – un process var sākties. Endžela iedrošina Nikolu, sarunājoties ar bērnu, izsakot komplimentus, cik meitene skaista un cik jauka ir viņas kleita. Tas ir tik nomierinoši, ka Nikolas fotosesija pēc dažiem kadriem ir izdevusies un noslēgusies.

Kad darbiņš padarīts, Endžela aicina meitenes uz kopīgu foto, kas paliktu par atmiņu. Tas viņai ir nozīmīgi, jo viņa jūt lielu pateicību pret ikvienu vecāku, kas ļauj viņai iemūžināt savus īpašos bērnus un parādīt pasaulei ar košu un atraktīvu fotogrāfiju palīdzību. Pateicoties fona atribūtiem, viņa savos fotodarbos ļauj bērniem skriet pa pļavām, lidot, būt augstlēkšanas čempioniem un darīt visu ko citu, ko šie bērni fiziski nekad nevarēs. Endžela arī lūdza atļauju vecākiem, vai viņa drīkst skaļi par viņu bērniem aizlūgt. Kā viņa paskaidroja – to viņa dara pēc katras fotosesijas ar īpašajiem bērniem, tāpēc, respektējot vecākus un nevēloties kādu aizskart, viņa vienmēr prasa atļauju. Vērot no malas šo procesu ir saviļņojoši visiem – izplūst asarās ne tikai pati fotogrāfe, bet arī vecāki Marina un Romans pateicībā par šo žestu no fotogrāfes puses, kā arī klātesošie. "Es nekad tik ļoti neesmu raudājusi par kādu ģimeni un esmu ļoti aizkustināta par jūsu situāciju," apskāvienā Endžela sacīja Vanesas un Nikolas vecākiem.

4. jūnijs, kad fotosesijā klāt bija arī "Cālis", bija noslēdzošā projekta diena Latvijā. Kopumā nedēļas laikā Endželai izdevās iemūžināt 12 neizārstējami slimus bērnus, kas ik dienu devās uz Rāmavas muižu, lai fotogrāfe varētu iepazīties ar katru bērnu un tā vecākiem. Pati Endžela Forkere ASV zināma kā jaundzimušo un gaidību fotosesiju fotogrāfe, un viņas ikdiena paiet saskarsmē ar aptuveni nedēļu veciem zīdainīšiem. Ideja par fotoprojektu Endželai radās 2017. gadā, kad baznīcas draudzē, kurai viņa pieder, kādai ģimenei nācās saskarties ar diagnozi, kas liecināja – gaidāmais mazulis būs ar iedzimtu galvas smadzeņu anomāliju. Šīs ģimenes ceļš cauri smagajai diagnozei un nezināmajam, kas notiks ar bērniņu un cik ilgi pēc piedzimšanas tas dzīvos, iedvesmoja Endželu iemūžināt neārstējami slimos bērnus fotogrāfijās ar košu fonu, ceļojot fantāzijas pasaulē. Tā arī pirms pusotra gada dzima "The Precious Baby Project" jeb "Dārgā bērniņa projekts". Endželas mērķis ir ar šo projektu pasaulei parādīt, ka ikviena bērna dzīvība ir skaista un īpaša un arī neārstējami slimie bērniņi ir pelnījuši tikt mīlēti. Šī pusotra gada laikā viņa sastapusi un iemūžinājusi vairākus simtus neārstējami slimu mazuļu.

Tikšanās laikā Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības valdes priekšsēdētāja Anda Jansone arī atklāja, ka šis brauciens gan biedrībai, gan Endželai ir īpašs, jo viņa nekad nav strādājusi ar tik lieliem bērniem, pat vairāk nekā septiņus gadus veciem, jo līdz šim dārgo mazuļu projektā fotografēti bērni līdz gada vecumam. Turklāt šāda draudzība starp biedrību un fotogrāfi izveidojusies pavisam nejauši – Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība savā "Facebook" lapā padalījusies ar Endželas fotoprojekta bildēm, viņa to pamanījusi, un tālāk jau sekojušas sarunas par viesošanos Latvijā un vietējo projektu. Tāpat biedrības vadītāja atzīst, ka īpašo bērnu vecāki, kas piekrituši fotoprojekta avantūrai, ir fantastiski – pateicoties viņu drosmei, sabiedrībai iespējams parādīt un pastāstīt, ka šī tēma nav tabu.

Sarunā ar portālu "Cālis" Endžela atzina, ka ir ļoti priecīga, ka viņai bijusi iespēja ar savu labdarības fotoprojektu atbraukt uz Latviju. Līdz šim viņa ārpus ASV nav speciāli nekur devusies, lai gan ik dienu saņem ļoti daudz vēstuļu. "Katru dienu desmitiem cilvēku atrod mani pašu un aicina iemūžināt savus īpašos bērniņus, kuri ir neārstējami slimi. Ik dienu saņemu vēstules no visām pasaules malām." Tā kā šis ir Endželas brīvprātīgs projekts – viņai nav finanšu, lai braukātu pa visu pasauli –, Latvija kļuvusi par unikālu galamērķi, jo viņas izmitināšanai fotoprojekta laikā piesaistīti atbalstītāji no biedrības puses.

Runājot par nākotnes plāniem, Endžela nespēj vēl atbildēt, cik ilgi turpinās iemūžināt fotogrāfijās īpašos bērnus: "Kad es redzu, kā ar projekta palīdzību tiek aizkustināti citi cilvēki, nav tāda brīža, kad iedomātos, ka to kādreiz varētu pārtraukt. Es gribu to turpināt, cik ilgi vien iespējams." Katra fotosesija Endželai ir īpaša, taču šajā dienā piedzīvotais ar Vanesu un Nikolu viņu ļoti spēcīgi aizskāra, jo viņa sajuta, cik grūti ir vecākiem, kuru abi bērni ir neizārstējami slimi. "Es nekad tik daudz neesmu raudājusi kādas tikšanās laikā. Es zinu, ka īpašie bērni nenozīmē tikai sāpes un grūtus brīžus, ir arī daudz prieka. Un to es arī gribu parādīt citiem – ka ir prieks!" Endžela arī piebilst, ka, pievēršot cilvēku uzmanību smagi slimiem un neārstējamiem bērniem, viņa reizē arī vairo cerību un prieku.

Vecākiem šādi attēli palīdz apzināties, ka viņi nav vieni, turklāt rezultātā viņi iegūst skaistas fotogrāfijas. Tā ir ļoti svarīga atmiņa, it īpaši gadījumos, kad kāds no bērniņiem, kas iemūžināts Endželas projektā, dodas viņsaulē. "Es ticu, ka šādu nelielu projektu būs arvien vairāk un varēšu apceļot arī citas valstis, jo ir vietas, kur neārstējami slimie bērni netiek novērtēti, tāpēc mans mērķis ir doties uz šīm vietām un parādīt, ka šie bērni nes prieku," stāsta Endžela. Viņa arī vēlas vairot izpratni un parādīt, ka īpašie bērniņi izgaismo telpu ar savu smaidu un liek atmaigt. Tuvākajā nākotnē gan Endžela neplāno ceļot tālāk, vien vēlas doties mājup, kur viņu gaida trīs viņas atvases un trīs mazbērni.

Ar fotoprojektu "Sapņu tilti", kurā iemūžināti Latvijas neārstējami slimie bērni, tuvāk varēs iepazīties septembrī, kad tiks rīkota fotogrāfiju izstāde. Fotoprojektam dots tāds pats nosaukums kā topošajam Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības multifunkcionālajam aprūpes centram. "Sapņu tilti" centrs veidots, lai tajā nodrošinātu priecīgu, kvalitatīvu un pilnvērtīgu dzīvi neizārstējami slimiem bērniem un viņu ģimenēm. Šī projekta ietvaros gūts arī atbalsts no sabiedrībā zināmu cilvēku puses – pēc fotosesijas ar Vanesu, Nikolu un viņas vecākiem iepazinās viņu ģimenes ceļabiedre Rēzija Kalniņa, bet citām ģimenēm kā ceļabiedri piesaistīti Pēteris Kļava, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Anna Lieckalniņa-Krimele, Sarmīte Rubule, Marika Ģederte, Evita Zālīte-Grosa, Anna Rozīte, Elita Mīlgrāve, Ieva Brante un Guna Geikina.