Zini, kas man šķiet divas visgrūtākās lietas ap šo laiku? Odi un līdzīgi domājošie. No pirmajiem, vasaras saulstāvjus senču garā svinot, ir teju neiespējami izvairīties, toties otros mēdz būt grūti atrast. Tomēr šī laika rata pietura ir gana svarīga, lai to godam pavadītu, turklāt 21. jūnijs šogad iekrīt piektdienā!
Es personīgi tā arī neesmu atradusi 100% efektīvu pretodu līdzekli, izņemot palikšanu dzīvoklī, bet tas šajā gadījumā nav risinājums, jo tā mēs sev nozogam pusi maģiskā laika burvības. Vasarvidus, dabas pats leknums un plaukums, un tieši četru stihiju apjaušana un savienošanās ar tām dienās, kad dzīvības devējai saulei ir vislielākais spēks, dod jaudu veiksmīgi pabeigt Ziemassvētkos izsapņoto, Metenī saplānoto, Lielā dienā iešūpoto un Ūsiņā realizēt sākto. Protams, tas ir simboliski saprotams, varbūt tava lielā iecere radās citā brīdī, bet tik un tā vasaras saulstāvji ir spēka mirklis, kuru muļķīgi neizmantot.
Savulaik senči katros godos kūra rituālo uguni, mūsu ritmā saulstāvji vairumam palikuši vienīgie, kad var tā īsti pakomunicēt ar Uguns stihiju. Un tas parasti iespējams kaut kur tuvāk dabai, līdz ar ko Zemes stihija arī ir klātesoša un mīlēta, cik tālu tā nesaistās ar dubļiem, nātrēm, ērcēm, odiem u.tml. Svaigo ārpilsētas gaisu mēs arī labprāt ievelkam nāsī, bet, kolīdz Vējamāte grib piedalīties jūtamāk un sagriež lielāku pūtienu, tā Gaisa stihija iekļūst nedraugu sarakstā. Ar Ūdens stihiju vēl trakāk – tās aktīvā klātbūtne pavisam var samaitāt omu...
Kādēļ tas tā? Lai tālāk nelasa tie, kuri skaidri saprot, kāpēc un ko saulstāvju rituālā dara, bet pārējiem teikšu – tas tādēļ, ka mēs nesvinam apzināti. Manis minētās četru elementu izpausmes traucē tad, ja šīs ir tikai garākas brīvdienas, kurās satikt radus vai draugus, uzgrilēt, pačalot un "pačillot". Tad tiešām var gadīties, ka dūmi nāk nepareizā virzienā, vējš nes pa gaisu nojumi, kurā ieplānota sēdēšana, un lietus to visu padara nebaudāmu. Nu, vai odi, bet te gan jāteic, ka tie arī autentiskākā svinēšanā ir grūti ignorējama kompānija.
Jā, par kompāniju: pavadīt svētku nakti pulkā ne tikai nav peļami, bet ir pat vēlams! Šis ir tas gada laiks, kad visvairāk dzīvojam ārpasaulē, kad visspilgtāk izpaužas tas, ka cilvēks nevar būt vientuļa sala, ja grib radīt kaut ko aiz sevis. Nu, vismaz vairumā gadījumu viens pats to nevar. Jānis modina radošo enerģiju, kas būtībā ir tā pati seksuālā enerģija, mudina atcerēties savu cilvēcisko dabu un rosina tvert materiālo pasauli ar visām piecām maņām. Redzēt un pamanīt pilnziedu dabā, saklausīt putnus, ugunskura sprakšķus, vēju un laikabiedrus, sajust gan rasaino zāli, gan uguns siltumu, gan ūdens slapjumu (jo bez Ūdens elementa šie svētki nav pilnīgi – Ūdens ir pirmā stihija, kas ir klāt radīšanas mirklī, ne velti tradīcijās iekļuvusi vāļāšanās Jāņa rasā un pelde).
Šis ir vislabākais brīdis, kad sajust sevī vīrieti vai sievieti, kas var turpināt dzimtu. Daļa baltu senatnes pētnieku uzskata – senākajā vasaras saulstāvju svinēšanā piedalījās tikai reproduktīvā vecuma cilvēki, lai, sekojot dabas piemēram, vērtu sevī vaļā radīšanu. Arī mazliet rutīnā iegājušās pāra attiecībās šim laikam būtu jāiešķiļ jauna dzirksts, vispirms piepildot savas būtības sakrālo daļu un pēc tam – arī cilvēcisko. Citiem vārdiem sakot – var jau atstāt šašliku un aliņu kārojošo mīļoto vīrieti pie radu ugunskura un doties svinēt autentiski kopā ar kādu folkloras kopu, bet arī tie būs "pussvētki". Brīvajiem vieglāk – tie var doties apmainīties ar enerģijām, kurp vien vēlas, un, kas zina, sastapt savu otro pusīti. Tādu, kurš(a) arīdzan saprot īsto svinēšanas garšu, jo atrast cilvēkus, kuri gatavi pieslēgties maģiskās nakts sakrālajai pusei, nudien nav viegli!
Tomēr es nevēlos te iesīkstējušus introvertus pierunāt čupoties. Nē, var biedros ņemt arī tās pašas četras stihijas, tikai darīt to apzināti, komunicējot ar tām, saņemot labāko, ko šis laiks var dot. Lūk, mans vasaras saulstāvju minimums:
- Tiec laukā no pilsētas, tur, kur patiešām var dzirdēt putnus un atrast nenopļautu pļavu. Pastaigā pa to garos brunčos, bez apakšveļas, ja esi sieviete. Atrod savas trejdeviņas zālītes un sasien kaut slotiņā, ja neproti vainagu nopīt. Tā ir fitoterapija, Zemes stihijas palīdzība veseluma atgūšanā, nevis skaistumkonkurss. Padzīvojies ar šiem augiem, iedod katram kādu uzdevumu tā, it kā tā būtu tavu asistentu komanda.
- Uzkur uguntiņu. Kaut vai nelielu, kaut vai mutesbļodā, bet padari šo ugunsvietu estētiski baudāmu. Ugunsvietas ierīkošana ir sava veida augu mandalas radīšana, meditācija, kas palīdz noskaņoties. "Pacienā" Uguni kā mīļu viesi, pat ja nezini ziedošanas vārdus, vienkārši no sirds pasaki – pieņem šo ziedojumu! Uguns transformējošais spēks lai palīdz atbrīvoties no nevēlamā: tu vari to "ielikt" kādā simboliskā (protams, degošā) priekšmetā, galvenais – saproti, kas tad ir tas, kas stāv ceļā tavu plānu realizēšanai. Gluži tāpat simboliskā priekšmetā var ielikt vēlamo un atdot ugunij "uz īstenošanu".
- To visu dari saulrietā vai saullēktā – šie ir saules svētki!
- Nopeldies vai izvārties rasā, lai saņemtu arī Ūdens stihijas svētību. Ja nevari to, pastaigā basām kājām. Vai savāc rasu palagā un norīvējies ar to. Ja arī uz to nespēj saņemties, vismaz savāri pērnās zāļu tējas un ieej siltā, aromātiskā zāļu vannā.
- Dziedi, ielaid sevī Gaisa stihiju. Ja nezini nevienu dziesmu, ieslēdz kaut Youtube telefonā un padungo līdzi! Ja kautrējies pat vienatnē, paelpo līdzi ugunij, kā šamaņi dara. Liesma paceļas – ieelpo, liesma noplok – izelpo. Nevairies no dūmiem, rituālā ugunskura dūmi nes svētību.
- Nē, nav obligāti visa nakts jāpavada nomodā, bet uzlikt modinātāju, lai kaut reizi gadā redzētu saullēktu, ir vērts. Līgo!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
