Latvju sēta – pēc kādiem principiem tā būvēta?

Ir zemes, kur laikus nosaka lietus periodi un attiecīgais ūdens daudzums, no kā atkarīgs ražu skaits gadā, – tur nav gadskārtu ritma, nav sakārtotības.

Debespuses "izliekot uz papīra", iezīmējas krusts, kura zaru galos secīgi ierakstām tās apzīmējošus burtus. Dabā Saule Jāņos aiziet no A uz Z vistālākajā punktā, mūsu platuma grādos starp ausmas un rieta punktiem veidojot 90 grādus. Krusts ir kustība, ko iezīmē gadskārtu ritms uz zemes. Katru gadu latvietis iziet gadskārtu ritmu, laikus. Latvietim ir mūžīgais kalendārs, simetrisks, sakārtots, nemainīgs.

Ceļot māju, viņš zināja, ka pirmais pamatakmens jāliek tai stūrī, kur saule aust Jāņos. Tajā paksī viņš cirta šā zelta krusta zīmi. Agrāk ar vārdu "burt" saprata zīmju, simbolu rakstu iezīmēšanu, ieciršanu. Tā radās jēdziens "burts".

Visa senā Rīga, ieskaitot vecāko Jura baznīcu, būvēta pēc mūsu senču likumiem. Tādas sakarības rāda arī akmeņu rindu un loku izvietojumi, kuru nolūks ir stiprināt noteiktajā vietā dzīvojošo un ap viņu esošo sakārtoto pasauli. Kāds vācu arhitekts vērtējis Rīgu kā laucinieciski vienkāršu, bet karaliski vērienīgu. Tāda pati ir latvju lauku sēta.

Māju vienkāršībā ir to elegance, jo latvieša sēta ir pasaules modelis. Sākot būvēt māju, latvietis parāda Kosmosa izpratni. Pirms tam viņš, izvēloties māju celt "tik cēlā vietiņā", garīgi saistījās ar Dievu, ne vien, raugoties uz labu zemi, bet arī, domājot par jaunuzcelto namu kā savas iekārtojamās pasaules centru.

Latvju sētā viss ir pārdomāts, lai būtu ērti, ātri, izdevīgi – praktiski un skaisti. Baltvācu etnogrāfs Bīlenšteins savā ievērojamā valodnieciski etnogrāfiskajā darbā "Latviešu koka celtnes un koka rīki" rakstījis, ka, apskatot latviešu guļbūves, varot redzēt, ka latvieši spēku smēluši trīs avotos: tautas ierašās, dziesmā un valodā.

Kamēr citām tautām vērojams, ka ļaudis spēj droši justies un rīkoties barā, latvietis meža ielokā, prom no citiem, būvēja savu viensētu, savu pasauli, kur bija pašatbildīgs. Latvju sēta it kā ieaugusi dabā. Tai ir skaidra, kodolīga doma un stabilitāte, pamatīgums, kas izsakās bez liekvārdības. Arhitektūras elementos izteikts askētisms, celtnēs ievērotas stingras proporcijas. Vislabāk tas redzams rijās. Ne velti katrs latvietis Amerikā centās iegādāties sev Jāņa Kalmītes gleznu ar riju. Rija ir lielākā celtne.

Jumti. Rijas jumts ir kā latvieša darba vainagojums. Tas sargā darba augļus. Rijas jumti teju vai saskaras ar zemi, bet tiecas debesīs, tā radot un rādot Māras un Dieva vienotību. Māju jumti – Dieva pajumte – veido Dieva zīmi, tā ir virzība uz garīgo pasauli.

Vārti. Sētu parasti būvēja uzkalnā, lai savu pasaulīti varētu pārredzēt.

Un sevišķi ceļu uz savu māju. Pa ceļu nāk pasaules staigātāji, un bija liela nozīme vārtiem, kas ir sētas saiste ar ārpasauli. Vārti ir slieksnis uz citu pasauli, arī kāzās vai bedībās. Greznai, lielai sētai pat ir treji vārti. Arī apstādītās gatves ciemiņu sagatavoja ieiešanai saimnieka pašpasaulē, pārdomām un attieksmei pret to.

Pavards. Tos senāk taisīja uguns āderu krustpunktā – mazāk vajadzēja malkas, vieglāk iedegt. Ūdens ādere gāja gar mājas sienu, norobežoja māju no ārpasaules un veicināja siltumu mājā, tikpat kā mūsdienās siltinājums ar vati. Ja arī pavarda un ūdens āderes atrašanās nesakrita, senie namdari zināja, kā ar akmeņu palīdzību novirzīt āderes iedarbības spēku.

Kakts bija sakrāla vieta.

Dzīvība rodas no tumsas. Četri kakti istabā simbolizē mikrokosmu jeb laika pilnu ciklu, telpu tās pabeigtībā. Daudzās bedību un līdzināšanas dziesmās ir minēti kakti:

***

Pušķošana ir ziedošana. Dodot ziedu, tu domās pieslēdzies garīgajai esībai, un pār tevi nāk svētība.

Līgava, jaunā dzīves vietā nonākdama, centās pielabināties mājas gariņam (mūsdienu antropozofijā pierādīts, ka tāds tiešām eksistē!), nogriežot matu šķipsnu un iemetot to pavardā. Viņa sacīja arī:

Latvietim sava māja ir svēta lieta, ne velti teiciens "katram savs kaktiņš, savs zemes stūrītis".

Slieksnis. Agrākajās mājās bija ļoti augsts slieksnis, gandrīz baļķa platumā. Tajā cirta aizsargājošas zīmes, kas aizsargāja no ārpasaules negācijām. Teica, ka Laima guļ zem sliekšņa. Nekad nedeva roku pāri slieksnim, jo tad augšpuse mūs savieno, bet apakša šķir.

Durvis. Vēl lielāks šķīrējs ir durvis, arī no Veļu pasaules. Piemēram, no tās tiek dota kāda ziņa, ja durvis iečīkstas, bet ne vienmēr šī ziņa bija tik bēdīga, kā to varētu domāt. Veļi varēja vēstīt arī par kādas dvēselītes piedzimšanu. Izrādot durvīm cieņu, tās turēja tīras un kārtībā.

Logs esot Dieva acs. Neko nedrīkst mest pa to ārā, jo tad met Dievam vai Laimai acīs. Caur mūsu acīm, ar ko mēs skatām ārpasauli, Dievs, savukārt, skatās uz mums. Nedrīkst sēdēt uz palodzēm, kas simbolizē Dieva vaigu, tāpat kā nevar sēdēt uz galda.

Galds saistās ar ģimenes rituāliem un kopību, kā mūsu dienās tik ļoti trūkst. Pie galda nākot, dzied galda un pateicības dziesmas, kas veido pavisam citu izpratni par ēdienu.

Garīguma klātbūtne dod citu enerģijas lādiņu, nekā steigā paķerti čipši. Kristiešu iešana pie dievgalda ir pārņemta no senām pirmskristus laika ticībām. Ēšana bija īpašs, svarīgs, fizisku un garīgu labumu nesošs rituāls. Šāds rituāls ir nozīmīgs gan ikdienā, gan godos un jo īpaši Dievainēs, Veļu laikā.

Saimnieks sēstas galda galā. Tā dod viņam pienākošos cieņu, jo viņš savā pasaulē ir par visu atbildīgs. Saimnieks pārstāvēja savu saimi saskarē ar Dievu.