skumjas depresija sieviete vecs logs
Foto: Shutterstock
"Ja vēl pirms gada kāds man, kārtīgai kristietei, teiktu, ka man būs aborts, es lepni sistu pie krūts un atgaiņātos no šī briesmīgā vārda. Bet ir vēl tāda lieta, kā medicīniskas indikācijas," stāsta "Delfi" lasītāja Jūlija. Viņas diagnoze bija "apstājusies grūtniecības attīstība", un dažus mēnešus pēc notikušā viņa vēlas dalīties savā stāstā, uzsverot tā galveno ideju – sevi vainot nedrīkst, ir jādzīvo tālāk. Turpinājumā – Jūlijas stāsts.

"Man ir divdesmit gadu. Pirms gada apprecējos ar savu mīļoto vīrieti. Pusgadu vēlāk pieteicās mazulis, par ko ļoti priecājāmies. Par to zināja tikai mani vecāki – un labi, ka tā, jo tas mums aiztaupīja liekus pārdzīvojumus, nopūtas, vecmāmiņu, vectētiņu, onkuļu un tanšu bēdas.

Vienīgais, kas mani jau kopš pirmās dienas satrauca, bija neizturamas sāpes. Velkošas, pastāvīgas, bez atelpas. Es studēju medicīnu, tādēļ tūliņ sajutu, ka kaut kas nav labi un trešajā dienā jau biju pie ārsta. Mazums, kas tas varētu būt? Labāk izslēgt ārpusdzemdes grūtniecības iespēju u.tml. Noskaidrojām, ka viss ir labi, ka ar grūtniecību viss ir, kā vajag, ka nedrīkst lietot nekādus pretsāpju medikamentus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!