Kā vasaras saulstāvjus svin pirts vecmeistars Kaļāns

Jautāts, kādu nozīmi viņš ieliek vārdā "bramanis", Miervaldis atbild – bramanis ir saskaņā ar saules un dabas ritu dzīvojošs cilvēks ar mūsdienu cilvēkam neizprotamām un neizskaidrojamām spējām, kuras vērstas uz cilvēka enerģētikas (starojuma – biolauka) sakārtošanu, organisma veseļošanu, kurš savā darbībā izmanto dabas veltes.

Miervaldis uzsver, ka tie ir saulstāvji, nevis Jāņi, ko viņš svin. Un kā tad svin? Lai stāsta pats pirts vecmeistars!

"Kad līgotāji sabrauc, pirmais – ejam uz mežu un katrs tur sagriežam trīs savas slotiņas – vienu attīrošo (parasti – apsi), vienu bērza slotu – bez tās arī neiztikt, un vienu enerģētisko – parasti ozola. Katrs savas slotas iezīmē, lai vēlāk nesajuktu. Skaidrs, ka es kā pirtnieks sienu vairāk, bet cilvēkam ir jāsaprot šīs trīs pamatslotas. Vispār jau pirts procedūrā piedalās vismaz 12 slotas.

Kad saule iet uz rietu, taisām ugunsrituālu. Mana sieva to prot vadīt. Pirms ugunsrituāla katrs salasa kādu žagaru buntīti, kur ielikt to, no kā vēlas atbrīvoties. Visu slikto, kas noticis kopš iepriekšējiem saulstāvjiem. Metot ugunī, tas tiks transformēts. Iedomājies, aizver acis un met ugunī! Tāpat arī pirtnieki dedzina savas vecās slotas, vainagus. Protams, notiek arī uguns "barošana" – ugunij ziedojam graudiņus, zirnīšus, maizīti, medu, dzintaru – tas jau visvērtīgākais. Visu ko var ziedot – ko katrs var atļauties! Naudu gan mēs savos rituālos neziedojam. Pie katra ziedojuma piekodinām: "Lai top!"

Kad šis rituāls paveikts, sākas pati pirts. Parasti jau cilvēku ir daudz, tāpēc katrs pats sevi ar tām sagatavotajām slotiņām ieper. Saulstāvju pirts ir vairāk tāda kolektīva padarīšana. Pasākums ievelkas uz vairākām stundām. Manā pirtī kādi 10 var saiet. Ieper arī cits citu – vīrs sievu utt.. Galvenais tas ģimeniskums, seksualitātes un auglības aspekts, uz saulstāvju pirti brauc mīlas pāri.

Tālāk – pa pliko skriešana uz upi (mums Tumšupe blakus), vāļāšanās zālē. Ir arī tāda tradīcija – pa pliko apskriet apkārt pirtij. Kailums šajā laikā ir pieļaujama un pierasta lieta. Senāk senči tad vismaz varēja apskatīt savas topošās līgavas! Pa pirts lodziņu knapi kaut ko var redzēt... Šī ir tā nakts, kad seksualitāte paveras. Cik es noprotu, tad pārsvarā mūsu senči būtībā bijuši salīdzinoši kautrīgi. Senās slāvu tautas pirtī gāja kopā, mūsējie – vīri un sievas atsevišķi. Tagad gan es laižu visus kopā.

Saulstāvju pirts tiek arī īpaši pušķota – sākot ar papardītēm (jābūt vismaz kādai īstajai, nevis tām trīszarainajām), beidzot Jāņu ziediem. Lai tiek izjusti visi aromāti, visas smaržas un garšas! Gluži gan nav tā, ka visa laba jāņuzāle un visu var pirtī uz lāvas klāt. Piemēram, gundegas nevar. Tās, kuras man šķiet aizdomīgas, es neņemu. Vispār jābūt prātīgam ar augiem, kam melnas ogas. Ar vērtīgo asinszāli arī labāk nepārspīlēt. Tās, kam ziedi zvaniņiem līdzīgi, arī ir drusku bīstamas, bet par to lai zāļu sievas sīkāk runā. Mana mīļākā jāņuzāle ir vīgrieze, nārbulis arī. Šajā pirts paklājiņā ir no katras zālītes pa druskai, ar vienu nevar pārsālīt, tas pašam jājūt. Ja taisa īpaši attīrīšanās procedūras – tad gan var likt vienu pašu papardi paklājā, bet saulstāvjos – ne.

Turklāt jāņem vērā, ka zāļu paklājiņu klāj tikai tad, kad cilvēks jau attīrījies un tīri fiziski nomazgājies – izsvīdis pašus pirmos sveidrus, kas ir "visindīgākie". Nesaku, ka akurāt ar ziepēm jāberžas, bet noskaloties pirms pirtī iešanas vajadzētu. Ja vēl paskrubējies, tad tā netīrība no tevis ir aizgājusi, un zāļu paklājiņš ir "uzpildīšanai" ar svaigu enerģiju.

Starp citu, ideālai saulstāvju pirtiņai, lai saullēktu pēc tam vēl varētu sagaidīt, jābūt 60 grādu temperatūrai un 60% mitrumam. Nu, varbūt kādam ar 50 arī pietiek...

Pēc saulstāvju pirts vārtās rasā – arī tad, ja slikts laiks un auksti. Šajās maģiskajās dienās neko īpaši nevar saaukstēt, arī bez pirts ūdenī ejot, vismaz mana pieredze tā saka.

Var rasties jautājums – kā ar ērcēm? Pirmais princips ir nebaidīties. Ja baidies vilka – neej mežā! Es arī neesmu ne potējies, nēkā, bet es no tā nebaidos. Tev ir jāizstaro tāda aura, ka tu nebaidies! Es katru gadu pārbaudu savu imunitāti, un pasaka – nevajag tev to ērču poti! Varbūt viņas mani ir tā sakodījušas, ka imunitāte izveidojusies.

Pēc pirts procedūrām var gan uzēst, gan iedzert aliņu, bet – visu ar mēru! Pārēšanās neder. Galvenais – nepieēsties un neaiziet gulēt!Labāk galdā likt pašu gatavotu sieru un pašceptas plātsmaizītes. Vasarvidū jau senāk mājlopus un putnus nekāva, diezgan veģetārs tas pasākums bija, ja vēsturiski raugāmies. Speķi sāka vilkt ārā tikai uz siena pļaujas laiku! Man sieva pati maizīti cep, pīrādziņus. Zirņus arī tradicionāli uzvāram. Medalu gan paši vēl nemākam brūvēt.

Pie miera vēl nav jāiet – var papardes ziedu meklēt un visu ko darīt! Šī ir enerģētiskā, nevis atslābinošā pirts! Kad pavāļājies pa zemi, tu saņem zemes enerģiju, nav ne domas par gulēšanu! Ja gribi, lai miegs nāk, tad pēc pirts zemē guldīt ir pat bīstami! Un ja vēl Mēness spīd... Līdz trijiem naktī neaizmigs. Nomierinošu pirti taisa pavisam citādā veidā – bez peldēm, āliņģiem. Tad – čik, un nokrīt.

Ideāli, ja sagaida sauli – parādās saulītei, atver rokas, ielaiž saulīti sevī, ar abām rokām jāpaņem. Ja saules nav – iedomājamies, ka ir, stāvam ar seju saullēkta virzienā un darām visu to pašu!"