Jau aizlaikos Jāņu laiks ir turēts par svarīgu – ne velti tieši līgotņu melodiju un Jāņus aprakstošu dainu četrrinžu skaits ir tik apjomīgs. Kad laukus un pakalnus bija pieskandējusi košā rotāšana, kad lapas jau pilnbriedā, kad pavasara ziedu laiks aizsmaržojis un rudzu ziedu sanoņa virmo gaisā, jau pamazām sākas ielīgošana, Jāņu gaidīšana. Šķiet – kur gan jāsteidzas?! Dažādas mūsdienu garīgās mācības un ievirzieni māca – dzīvo šo brīdi, nedzīvo pagātnē un arī neskrien laikam pa priekšu, nedzīvo gaidās. Bet mūsu priekšteči ir mazliet citādi šo uzlūkojuši: katri iezīmīgie brīži un svētku brīži sevī ietver atbildību par laika ritējumu.
Cilvēks ar laiku ir tik ļoti saistīts, ka viņa līdzdalība svētkos nav tikai apliecinājums kādam notikumam debesu jumā vai Saules vai Mēness ceļā. Tā nav tikai prasme savpatīgi izmantot gada īstos brīžus savam labumam – zālīšu vākšanai, pirtīm, dziedināšanai, nākotnes vēlmju stiprināšanai. Svētku svētīšana ir zināmā mērā arī laikarata ritējuma stiprināšana. Tāpēc arī gaidīšanas laiks ir svēts un tiek svētīts. Gatavošanās svētkiem tos padara vēl jo svētākus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
