Veikals, kurp doties bez naudas: kā attīstījusies ideja par brīvbodēm Rīgā  (2)

Laika gaitā Rīgā durvis vērušas jau vairākas brīvbodes, taču Turgeņeva ielas 13 veikals ir vienīgā pastāvīgā brīvbode, kas darbojas regulāri. Pārējās ir darbojušās uz noteiktu projekta laiku vai kā atsevišķi pasākumi. Lai gan koncepts visur bijis līdzīgs, Ziemule teic, ka šī veikala darbība ir daudz personīgāka, jo tas atvērts tikai reizi nedēļā – katru ceturtdienu no pulksten 15 līdz 19. Tas nozīmē, ka cilvēki ne tikai klusumā stūrī noliek atstājamās mantas un ātriem soļiem dodas prom, bet arī satiek citus apkaimes vai Rīgas iedzīvotājus, dalās noderīgos padomos par ikdienas dzīvi, kā arī veido draudzīgas attiecības ārpus veikala darba laika.

Kā stāsta Ziemule, viņa kopā ar "Free Riga" komandu 2017. gada rudenī darbojusies pie Turgeņeva ielas 13 un 15 ēku atvēršanas, veidojot māju rezidentu komandu un uzsākot to atdzīvināšanas procesu. Kā norāda jauniete, "Free Riga" teritoriju pievienotā vērtība ir sabiedriskais labums, ko īsteno ikviena tās attīstītā teritorija. Šī iemesla dēļ arī rezidentu priekšrocība ir tā, ka tā vietā, lai maksātu tirgus cenu par telpu īri, šeit noteikumi ir daudz pievilcīgāki, un svarīgs priekšnoteikums ir atvērtība sadarbībai un līdzdalībai.

Savukārt ideju, ka Rīgā nepieciešams brīvbodes veikals, kas darbojas arī kā sociālā platforma, viņa aizņēmusies no Berlīnes, kur pati kādu laiku dzīvojusi. Viņa norāda, ka galvenā organizatoru vēlme bija radīt vietu, kurā cilvēkiem nav jāuztraucas par naudu. "Te visiem ir vienalga, cik tev ir naudas vai tev tā vispār ir. Te var atnākt, paskatīties un piedāvāt savu mīļāko grāmatu kādam, kurš to nav lasījis."

Tā kā veikals ir vaļā tikai pāris stundas nedēļā, noteiktā laika dēļ cilvēkiem var būt visnotaļ sarežģīti to apmeklēt, nenoliedz Ziemule, taču jauniete arī uzsver – šādā veidā apmeklētāji tomēr redz viens otru un var komunicēt savā starpā. "Tas liek arī zināmā mērā būt atbildīgākiem par to, ko viņi atnes un kā atstāj." Viņa piebilst, ka šī iemesla dēļ aptuveni reizi mēnesī svētdienā tiek rīkots kāds tematiskais pasākums, kurā cilvēki nes tikai grāmatas vai augus, taču brīvi var uzmest aci arī drēbēm.

Lai gan šajā projektā liela loma atvēlēta sociālajam aspektam, Ziemule stāsta, ka pamatu pamatā ir doma par atbildīgāku mantu patērēšanu – pirkt mazāk un arī tērēt mazāk. "Vienkārši dot resursiem otro iespēju un pagarināt tiem dzīvi. Cilvēkiem ir ierasta situācija – atvērt pārbāzto skapi, konstatēt, ka nav ko vilkt, un doties atkal uz veikalu. Tā ir paradumu ķēde, ko vēlamies lauzt." Viņa norāda, ka ļaudīm vajadzētu kļūt atbildīgākiem pret drēbju patēriņu, jo aiz katra apģērba gabala stāv ne tikai milzīgs patērēto dabas resursu apjoms, bet arī desmitiem cilvēka darba stundu – sākot ar kokvilnas novācēju līdz apģērba šuvējam, pakotājam un tamlīdzīgi.

"Liela daļa auditorijas nāk tāpēc, ka viņi saprot sevis atstāto "pēdu", un šis solis nedaudz apstādina pirkšanas trakumu," skaidro Ziemule. "Taču nāk arī cilvēki, kuriem vienkārši gribas kaut ko pamainīt. Viņiem, piemēram, ir pilns skapis ar mantām, bet īsti nav, ar ko parunāt." Viņa gan nenoliedz – ir cilvēki, kas ierodas vien tāpēc, ka iespējams kaut ko dabūt par baltu velti, taču tajā nav saskatāms nekas slikts. Ietaupītos līdzekļus iespējams novirzīt kādam citam mērķim un dzīvot labāk.

Jauniete teic, ka novērojusi skaudru situāciju pirmspensijas vecuma grupā, kur ļaudīm ir milzīgas finansiālās problēmas. "Taču man patīk, ka, atnākot šeit, viņi viens otram sniedz atbalstu un saprot viens otra situāciju. Bieži vien viņi iesaka, kur vērsties, kura organizācija var palīdzēt konkrētajā situācijā, kur ir kāds foršs bezmaksas pasākums. Viņi vairs nejūtas vieni savā nelaimē vai apstākļos, jo zina, ka arī citi cīnās un viņi var pastāstīt, kā ar to cīnīties labāk."

Ziemule dalās novērojumos, ka ļoti daudzi cilvēki, kas atnāk ciemos, pēc laika arī atgriežas vēlreiz. "Man šķiet, ka lielākā daļa atnāk atpakaļ. Ir dāmas, kuras nāk katru ceturtdienu gadu no vietas. Nākšana uz šejieni ir kā rituāls, jo viņas jau zina, ka te kaut kas notiks." Lai gan varētu šķist, ka, piemēram, šīs dāmas runā tikai savā starpā, tā nebūt neesot, norāda Ziemule. Pozitīvi vērtējama arī starppaaudžu komunikācija jeb jauniešu vēlme diskutēt ar senioriem un otrādi.

Tā kā šobrīd "Brīvbode", kurā saimnieko Alise un viņas kolēģi, darbojas jau aptuveni gadu, iespējams salīdzināt, kas šī perioda laikā mainījies. Viņa teic, ka sākumā daudzi kaunējušies doties uz "Brīvbodi", jo biedējusi lūdzēju loma. Ja kāds esot fotografējis, viņi speciāli izvairījušies, kaunoties, vai bildes neieraudzīs bērni vai paziņas. "Paldies Dievam, tas kaut kādā mērā ir pārdzīvots. Cilvēki saprot – viņi var lepoties, ka nāk uz šejieni. Mēs viņiem stāstām, ka esam tādi paši kā viņi."

Par apmeklētāju skaitu sūdzēties nevar, teic Ziemule. Viņa arī atklāj, ka sanesto mantu ir ārkārtīgi daudz un daļa no tām ir pamatīgi nolietotas, tāpēc ir drēbes, kuras nākas mest laukā. "Kaut vai bērnu drēbes, kurās izaugušas piecas atvases. Ir reizes, kad cilvēks atnes netīras drēbes, tad uzreiz pasakām, lai ņem atpakaļ."

Ziemule atklāj, ka cilvēki lielākoties darbojoties paši savā nodabā. "Mēs nevēlamies būt apkalpotāji, gribam, lai pilnībā visi esam vienādās pozīcijās. Mums vienkārši ir šīs vietas atslēga, tāpēc mudinām cilvēkus pašiem pakarināt, salikt un būt atbildīgiem par lietām, kuras atnes. Tāpat arī rosinām – ja atnāk kāds iepriekš neredzēts cilvēks, kurš nesaprot, kas te notiek, pašiem apmeklētājiem pieiet klāt, paskaidrot un tamlīdzīgi."

Ko drīkst nest uz "Brīvbodi"? Ziemule teic, ka ļauts atgādāt tās mantas, kuras iederas kategorijā –saprāta robežas. "Neesam ļoti priecīgi, ja vasaras vidū atnes ziemas mēteļus, bet vien tādēļ, ka tie kaut kur jāglabā, jo pusgadu cilvēki tos neņems." Ja ir vēlme kādam atdot, piemēram, skapi, televizoru vai ledusskapi, pie spoguļa var atstāt zīmīti, taču reāli šīm lietām telpās vietas nav. "Mēs tomēr cenšamies cilvēkus mudināt nevis uz atbraukšanu ar kravas mašīnu un mantu atstāšanu, bet gan maiņu. Ja kāds atnāk ar maisiņu, var aiziet arī tikai ar grāmatu," skaidro Ziemule.

Uz jautājumu, kas ir bijusi interesantākā lieta, kas atnesta, Ziemule teic, ka izšķirt esot grūti. "Katru dienu var kaut ko interesantu atrast, piemēram, kāzu kleitas, cīņas zobenus, paštaisītus priekšmetus, padomju laika mācību pierakstus," viņa norāda. "Reizēm arī cilvēki paši atnāk un viens otram izstāsta, no kurienes viņam tāda lieta maz ir. Par to es ļoti priecājos." Tāpat viņa teic, ka, paskatoties uz kādu mantu, var diezgan ātri pateikt, cik mīļa tā nēsātājam bijusi. "Reizēm atnes ļoti vecas grāmatas, pilnās padomju laika servīzes vai kristāla glāžu komplektus, kas ļoti ilgi stāvējušas sekcijā un beidzot cilvēki ir gatavi no tām šķirties."

Tā kā daļa apmeklētāju jau ir cienījamos gados, reizi pa reizei līdz brīvbodei nokļūst arī kāda pašu šūta "vintage" pērle no 50. vai 60. gadiem, no dāmu jaunības dienām. Savukārt vīriešu mantu esot daudz mazāk, kas liekot domāt, ka viņu iepirkšanās paradumi ir dabai draudzīgāki.

Ziemule skaidro, ka nākotnes plānos ietilpst veikala darbības attīstīšana, piemēram, blakus esošajās brīvajās telpās atverot šūšanas darbnīcu. Tas nozīmētu, ka ikdienā tajās darbotos kāda šuvēja, kura nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt salabot apģērbu katram interesentam. "Ja cilvēks gribētu, viņš arī pats varētu sašūt. Galvenais, ka viss būtu uz vietas – instrumenti, diegi un tamlīdzīgi."

Viņa uzskata, ka šāda koncepta vietas pat ar laiku pilnībā nevarēs izkonkurēt tradicionālos veikalus, taču, ja ideja attīstītos, zināmas izmaiņas varētu būt novērojamas. "Es pati neatceros, kad pēdējo reizi būtu iepirkusies lielveikalā. Te ir viss, kas vajadzīgs."

"Mans sapnis būtu katrā apkaimē redzēt vismaz vienu šādu vietu, kas atveras reizi nedēļā un kur cilvēki tiekas. Jo tas nav sarežģīti," pārdomās dalās Ziemule. "Es labprāt brauktu ciemos ar mūsu "Brīvbodes" stendu un stāstītu cilvēkiem, kas te notiek un kā tas strādā."