Sniegt bērnam pamatu tam, lai viņš tiektos pēc panākumiem, būtu neatlaidīgs un rezultātā sasniegtu iecerēto, nebūt nav tas vieglākais darbs. Vieglatlētikas sporta kluba "Ašais" izveidotājs, treneris Austris Āboliņš – boss, kā viņam pašam rakstīts uz kluba krekliņa, kurā viņš redzams, atbalstot un motivējot savus audzēkņus treniņos un sacensībās, to zinās teikt vistiešāk. Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņa ikdiena paiet, trenējot un skolojot jauno sportistu paaudzi – nu jau vairāk nekā desmit gadus esot pie stūres SK "Ašais", ko zina kā talantīgu vieglatlētu kaltuvi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās.
Austris Āboliņš par sporta skolotāju kļuva, kā pats atzīst, liktenīgi. Ar sportu nodarbojies visu apzinīgo mūžu, skolnieka gados aizrāvis futbols, bet vēlāk, kad visa pasaule vēroja Arnolda Švarcnegera un Silvestra Stallones izteiktos muskuļus, arī viņš aizrāvies ar kultūrismu. Laikā, kad nebijis ne datora, ne interneta, ne mobilā telefona, ar draugiem pažobelēs cītīgi darbojies un trenējies. Sanācis gūt nopietnu traumu, kas pārvilkusi strīpu sapnim par kultūrismu. Un varbūt labi, ka tā.
Liktenis Austrim licis palūkoties sludinājumu lapā toreizējā Cēsu rajona avīzē un pamanīt, ka Cēsu puses Drabešu internātpamatskola meklē sporta skolotāju. Darbu dabūjis un šajā skolā ar bērniem kā sporta skolotājs un treneris strādājis 23 gadus, līdz brīdim, kad skolu reformēja. Paralēli sporta stundām, bērnus iesaistījis vieglatlētikas nodarbībās, labākie jaunie sportisti piedalījušies skolu līmeņa sacensībās un finišējuši ar "diezgan labiem rezultātiem", kā stāsta pats treneris. Par to, ka Austris kā skolotājs tiek novērtēts ne tikai no audzēkņu puses, liecina arī iegūtā "Gada sporta skolotāja" balva, ko viņš saņēma 2006. gadā "Latvijas Gada balva sportā" pasākumā.
Austris, būdams sporta skolotājs 23 gadus un nu jau vairāk nekā 10 gadus vadot sevis dibinātu sporta klubu, iekrājis krietnu pieredzi. Varētu pat teikt, ka līnija starp darbu un ārpusdarba dzīvi ir izplūdusi, jo tā ir liela dāvana – darīt to, kas patīk. Vaicājot, vai nav bijuši brīži, kad viņš no tā varbūt ir noguris, treneris salīdzina savu darbu ar iemīļoto desertu: "Iedomājies, tu neesi aptuveni gadu ēdis kūciņu, visgaršīgāko Napoleonu. Un tev iedod to vienu gabaliņu Napoleona. Kā tu domā, kad tev tas gabaliņš iet uz beigām, vai tev jau būtu nogurums no ēšanas? Nebūtu. Tas ir tas pats. Kā var nogurt no lietām, kas tev ir dzīvē būtiskas. Ja tu mīli to, ko tu dari, ja tas, ko tu dari, atbilst tavai būtībai, nevis iegribām, untumiem, bet tavai būtībai – tu nevari no tā nogurt. Tas ir neiespējami."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
