Cilvēka dvēselei piemīt dabīga spēja sazināties pašai ar sevi caur citu dzīvo – caur kalnu, upju, mežu, ūdeņu un augu dvēselēm. Šī saziņa lielākoties nenotiek ar vārdiem; tajā nav iesaistīts virsprāts, bet gan sirdsprāts. Tā ir cita veida saziņa – dziļa un intuitīva. Mūsu senčiem vienotība ar visu, saruna ar dabu un augu dvēselēm bija neapšaubāma patiesība. Tā ļāva zemes dzīvi uztvert kā dievišķu mistisko pieredzi un katru elpas vilcienu izjust kā brīnumu.
Zemes mātes Ayahuasca, debesu svētās sēnes, ziemeļu vībotne, austrumu lotoss – tie ir tikai daži no augu mistiķes Inin Nini satiktajiem augiem skolotājiem, kuru stāsti aicina atkalsatikties un savienoties ar zemes spēku. Šī grāmata ir radīta, lai nepastarpināti dziedinātu un atgrieztu pie pirmsākuma.
Apgāda "Zvaigzne ABC" izdotajā grāmatā līdzās vīzijai par augu būtībām (fotogrāfijas īpaši šim projektam radījusi māksliniece Inga Plūme) ir arī dziedinājumi, ko šie augi spēj sniegt ķermenim un dvēselei. Tavai uzmanībai – fragments no grāmatas.
Mušmire (Amanita muscaria L.)
Šodien tik ļoti sāp Sirds. Droši vien tieši tāpēc, ka ir vaļā, tieši tāpēc, ka atklāti vienkārša un ievainojama, ka gandrīz tīra, ar vēl skrubējamiem pleķiem un pleķīšiem, bet apkopta. Un, neskatoties ne uz ko, tā sāp – lai kādi grādi šamaņu ceļos, lai kādi viedumi kabatās. Cilvēks ir cilvēks, tur viņa skaistums – ar vienu kāju Neredzamajā, ar otru tepat, Zemes ceļos. Es te un tur.
Un tā, mana Sirds, ir ievainota, ai, ai.
Un es zinu, ka man nav neviena cita, kam lūgt palīdzību. Nav neviena cita, kas spētu mani tik ļoti saprast un pieņemt bez nosacījumiem. Bez nosodījuma, bez vērtējuma – nu, tu taču zināji, tu taču saprati, tev taču vajadzēja būt gudrākai.
Un tāpēc es lūdzos Mammu.
Mammu, samīļo mani, man sāp. Mammu, apķer mani, man sāp.
Manai Mammai ir tik daudz vārdu.
Dievmāte, Māte Zeme, Inanna, Ištara, Kuan Jin, Pačamama, Gaija, Brigita, Freija, mīļā Māra.
Ziemeļos, Dienvidos, Austrumos, Rietumos, Augšā, Apakšā un manā Sirdī.
Un viens no viņas spoguļiem ir Mušmire baltiem lina lindrakiem.
Es lūdzos viņu, kas ir te kopš aizlaikiem. Kas ir visa sākums un gals. Vienmēr blakus, vienmēr gatava apķert un ieritināt klēpī. Viņai ir tik skaists zvaigžņu apmetnis, ko viņa apliek ap pleciem saviem bērniem. Izvīts ziediem un sīkiem zelta zvārgulīšiem. Katru reizi, kad tik ļoti sāp Sirds, viņa ir blakus, tikai jāatver plauksta, jāpastiepj un no dziļumiem jālūdz: Mammu, man sāp. Mammu, man ir tik skumji un vientuļi. Bezspēcīgi. Apjukuši.
Daudzās katoļu baznīcās stāv Melnā Madonna ar zelta auras vainagu ap galvu. Runā, ka apsūbējusi, bet zini – tā nav. Jo tie, kuri šīs skaistās Dievmātes greba, bija seno mistisko zināšanu glabātāji. Dienā baznīcā aizlūdzot Jēzus Māti un slēptos vakaros – Ištaru. Viņi baznīcās izdoba Inannu, šumeru Dievmāti, Ištaru, Ēģiptes Dievi, – tumšu, senu, mātišķu, sievišķu. Jo tas jau tas pats. Pat ilgi neatzīta par Dievišķu, Dievmāte cauri laikiem baznīcā ir bijusi visvairāk tēlotā figūra, pie kuras mierinājumu nākušas smelties Dvēseļu Dvēseles.
Bet Dievi ar viņu, ar baznīcu. Izej dabā, saraujies čokuriņā un apgulies sūnās, zem bērziem, kopā ar Mušmirīti. Atliec galvu pret liepas stumbru, lūgšanā pieliec abas rokas ozola mizai. Viņa tur ir, Mammu Mamma. Viņa zina, ka tev sāp, viņa zina, ka tu centies, ka dari, bet tāda ir dzīve, tā nāk mācības un stundas. Senajiem cilvekiem viņa ir bijusi dzīva akmeņu krāvumos un bērzu birzīs, kalnos, upēs, mežos.
Arī tev viņa ir. Dzīva.
Ai, ai.
Mums sāp arvien vairāk un biežāk, jo esam aizmirsuši Dievu un Dieviešu spēku. To, kāpēc tos dēvē par Māti un Tēvu. Mēs esam noreducējuši visu Mīlestību un ielikuši cilvēka rokās, sagaidot, ka miesīgā mamma un tētis spēs izpildīt un piepildīt to, kas patiesībā ir pa spēkam tikai Dievišķajam. Tik bieži dzirdu sāpes par to, ka paša cilvēkmamma nav spējusi mīlēt, kā nākas. Bet dzīve kļūst daudz piepildītāka, noņemot visu smagumu un Mīlestības atbildību no to pleciem, kuri, būdami vien cilvēki, ir rīkojušies pēc sava tālaika saprāta vai neprāta.
Bet ir Mīlestība, kas ir tepat blakus, mātišķa, sievišķa, daudz spēcīgāka par viena cilvēka spēju dot vai nedot.
Mēs esam aizmirsuši, ka tas, kam iedots Dieva vai Dieves vārds, patiesībā ir tā milzīgā, neaptveramā beznosacījuma Dzīvības Mīlestība, kas mums ir pieejama jebkurā brīdī.
Mēs esam aizmirsuši lūgties un saņemt atbildi. Nokrist uz ceļiem un dikti raudāt, lai sajustu, kā mūs maigi paijā un ieskauj lielāka Gaisma, kas nevienam cilvēkam nav pa spēkam. Mēs prasām un pieprasām no cilvēkiem to, ko tie nespēj dot.
Un tāpēc mums, sievietēm un vīriešiem, ir tik svarīgi izkāpt no režģiem un rāmjiem un atbrīvoties no aizspriedumiem, ko ieviesušas reliģiskās varas institūcijas un kam nav nekāda sakara ar patieso Vēsti un Avotu.
Atcerēties Lielo Mammu. Dievu Māti. Dievmāti. Mammu Visam. Atcerēties, ka tev ir, uz ko paļauties. Tev ir, kam lūgt padomu. Tu esi drošībā, samīļota, apskauta. Samīļots un apķerts.
Aizver acis, pastiep plaukstu, pārkāp pāri aizspriedumiem un noliegumam. Un palūdz Dievmāti no Sirds, lai tevi samīļo.
Brīnumi notiek. Un tie bieži atnāk caur Mammas skaisto, Gaismā apvīto, dunčiem caurdurto Svēto Līdzjūtības Sirdi.
Brīnumi notiek caur Mušmirītes baltajiem lindrakiem, caur svārkiem, kuros savijušies sievišķie un vīrišķie dzīvības šķidrumi – baltais un sarkanais. Asinis un sperma. Sākums un Sākums.
Vienkārši pamēģini. Pasēdi bērzu birztalā, aizlūdz Māti Dabu, lai tā apliek tev savu zvaigžņu mētelīti, lai izmirdz tavu sirdi. Pieliec pirkstu galus Svētajai Sēnei, tikai pirkstu galus.
Un iepazīsties ar savu.
Mammu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
