Mūsu ēšanas paradumi veidojas jau bērnībā. Par to ir pārliecināt arī fotogrāfs Gregs Segals, kurš apceļojis vairākas valstis, lai iemūžinātu bērnus kopā ar ēdienu, ko tie nedēļas laikā ir notiesājuši. Katram no bērniem, kas piedalījušies fotoprojektā ir savs dzīves stāsts, kas palīdz šos bērnus labāk iepazīt un saprast, kāpēc uz viņu šķīvjiem atrodas tieši šis un nekas cits.
Trīs gadu laikā fotogrāfs ir bijis deviņās dažādās valstīs – Amerikā, Indijā, Malaizijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Senegālē, Apvienotajos Arābu Emirātos un Brazīlijā.
Ceļojumu laikā Segals, balstoties uz piedzīvoto un redzēto, vāca materiālus savai grāmatai "Daily Bread: What Kids Eat Around the World". "Es fokusējos tieši uz bērniem, jo mūsu ēšanas paradumi veidojas jau bērnībā. Ja mēs tiem nepievēršam uzmanību deviņu, desmit gadu vecumā, tad pēcāk piekopt veselīgu uzturu būs daudz grūtāk," viņš skaidroja portālam "Bored Panda". Lai īstenotu projektu, fotogrāfs bērniem lūdzis nedēļu dokumentēt visu, ko bērni notiesājuši nedēļas ietvaros. Pēc tam pieraksti izmantoti, lai veidotu fotogrāfiju materiālu.
Deviņgadīgā Kavakanī Javalapita no Moto Groso reģiona Brazīlijā ir viens no bērniem, kas piedalījās Segala fotoprojektā. Viņa tika fotografēta 2018. gada 19. augustā Brazīlijā. Kavakanī ir Javalapitī cilts pārstāve. Lai neļautu izmirt ģimenes dzimtajai valodai avaki, meitenes māte, bērnam piedzimstot, viņu nošķīra no cilts piederīgākajiem, kas nerunāja šajā valodā. Avaki pieprot tikai septiņi cilvēki visā pasaulē. Šādā valodas izolētībā Kavakanī dzīvoja līdz pat sešu gadu vecumam. Tagad viņa ir pirmais bērns, kopš 1940. gada, kurš izaudzināts, runājot šajā valodā. Meitenes māte uzskata, ka avaki valodas nākotne ir atkarīga no Kavakanī un viņas diviem brāļiem un māsām. Taču avaki nav vienīgā valoda, ko meitene pieprot. Kavakanī ir iemācījusies arī tēva dzimto dialektu un portugāļu valodu.
Fotogrāfs raksta, ka viņai patīk lasīt vēstures grāmatas, sevišķi tās, kurās tiek pieminēta Ēģipte. Taču lielākā daļa meitenes dienas paiet, spēlējoties pie upes vai palīdzot ikdienas darbos, piemēram, zvejojot.
Par spīti tam, ka nevienam no viņas cilts piederīgajiem nepieder dators un viņu apmešanās vietā nav elektrības, Kavakanī vienu reizi pāris mēnešos dodas uz tuvējo skolu, kur apgūst datorprasmes.
Fotoattēlā meitene ir redzama blakus nedēļas laikā uzņemtajam ēdienam, kas lielākoties sastāv no zivīm, rīsiem un augļiem. "Pusdienas var noķert piecās minūtēs," fotogrāfam stāsta meitene. "Ja tu esi izsalcis, tu paņem tīklu un dodies uz upi." Redzamajā attēlā Kavakanī ir apzīmēta ar sarkanas krāsas līnijām, kas meiteni pasargā no ļaunajiem gariem.
Arī Ančala Saharī ir Segala fotoprojekta dalībniece. Desmit gadus vecā meitene kopā ar vecākiem un diviem brāļiem dzīvo mazā alvas būdā kādā Mumbajas būvlaukumā, Indijā. Viņas tēvs nopelna mazāk nekā piecus dolārus dienā (aptuveni 4,40 eiro). Ar šo naudas daudzumu pietiek, lai viņas māte varētu pagatavot ziedkāpostu kariju, lēcas un okru (Āfrikas izcelsmes dārzenis, kas pēc formas un krāsas nedaudz atgādina čili piparu. Tas ir iegarens, pūkainu virsu, ar daudz mazām dzeltenīgi baltām sēkliņām iekšpusē).
Ančala gribētu atgriezties savā dzimtajā fermā Bihārā, iet skolā, kā to dara citi bērni, un nākotnē būt par skolotāju, taču viņai šādas iespējas nav. Ikdienā meitene palīdz vecākiem mājas uzkopšanas darbos un pieskata mazo brāli. Taču brīvajos brīžos viņai patīk uzvilkt savas skaistākās drēbes un iziet no būvlaukuma teritorijas, lai izbaudītu ziedu skaisto smaržu un vērotu, kā citi bērni spēlē kriketu un ķerenes.
Ančalas lielākā vēlēšanās ir kaut mamma viņu mīlētu tikpat stipri kā jaunāko brāli.
Vienpadsmit gadus vecais Meiss Nidiaje no Senegālas galvaspilsētas Dakaras dzīvo vienistabas dzīvoklī kopā ar savu tēti, mammu un brāli vietā, ko sauc par sanitārajiem laukumiem – smilšu laukumi, bez kokiem, kur atrodas mājas, kas paredzētas nabadzīgajiem pilsētas iedzīvotājiem.
Meissa ir musulmaņu ticības piekritējs. Viņš mācās tuvējā skolā, un viņam garšo kazas gaļa un putra. Taču, atskatoties uz viņa nedēļas laikā uzņemto pārtikas daudzumu, gaļa bija mazākumā. Daudz biežāk viņa ikdienas maltīte sastāvēja no makaroniem, pupām vai ceptiem kartupeļiem, kas pildīti franču bagetēs.
Zēnam ļoti patīk spēlēt futbolu. Viņš nākotnē cer kļūt par profesionālu futbolistu un līdzināties Mesi vai Ronaldo. Ja viņam būtu pietiekoši daudz naudas, viņš nopirktu nelielu sporta mašīnu, un viņš gribētu, lai vecākiem būtu iespēja emigrēt uz Franciju un nopelnīt pietiekoši daudz naudas iztikai.
Berilai ir astoņi gadi un viņa kopā ar vecākiem un diviem brāļiem dzīvo klusā dzīvokļu kompleksā Kualalumpurā, Malaizijā. Meitene ik dienas ar kājām dodas un tuvējo ķīniešu skolu. Viņas tētis ir inženieris, savukārt mamma – mājsaimniece. Pati Berila gan nākotnē gribētu kļūt par karsējmeiteni.
Berilas pirmās atmiņas par ēdienu ir putra un kūka. Taču viņas iemīļotākais ēdiens ir spageti ar malto gaļu. Meitenes mamma stāsta, ka ingvers ir viens no retajiem produktiem, no kā Berila atsakās. Meitene kopā ar savu mammu uz balkona audzē spinātus un pakčoju (Āzijas kāposts), līdz ar to tie viņas ģimenē vienmēr ir pieejami svaigi un garšīgi.
Berilas ģimenē ir arī savi noteikumi, kas saistīti ar pārtikas izvēli – bērniem ir liegts dzert saldinātos gāzētos dzērienus, tāpēc tos meitenes uzturā neatrast.
Dubaijā, Arābu Emirātos, dzīvojošais Jusufs Addullahs Al Muhairi ir deviņus gadus vecs. Viņa māte pārvācās uz Dubaiju no Īrijas. Arābu Emirātos viņa apprecējās un uzsāka darbu konditorejā. Šobrīd Jusufa māte no šī vīrieša ir šķīrusies.
Kaut zēnam ļoti garšo mammas gatavotais ēdiens, omleti un tostermaizes viņš gatavo pats. Viņam patīk lasīt, zīmēt, kāpelēt, braukt ar zirgu un veidot zinātniskos projektus. Viņš domā, ka nākotnē būs pilots vai policists.
Viņa dzīves paraugi ir Betmens un viņa mamma. Ja viņam būtu daudz naudas, Jusufs nopirktu "Ferrari". Zēns vēlētos, lai viņa mamma atkal apprecētos un viņam būtu brāļi un māsas. Atpūtas brīžos Jusufs atceras, kā kopā ar vectēvu Īrijā devās makšķerēt un kā ar vecmāmiņu gāja uz kino.
Sešus gadus vecajai Darijai no Kalifornijas, ASV, ļoti garšo bekons, makaroni, sviesta popkorns, šokolādes piens un citi saldumi, sevišķi saldējums ar piparmētru šokolādes gabaliņiem. Vienmēr, kad vecāki piedāvā viņai augļus vai dārzeņus, Darija no tiem atsakās. Tas viss sākās jau tad, kad viņa bija zīdainis. Tad Darija atteicās ēst pat banānus, ko lielākā daļa bērnu notiesā ar kāru muti. Viņas ēšanas paradumi satrauc ne tikai vecākus, bet arī meitenes pediatru.
Darija gribētu līdzināties lielajai māsai, kurai viegli izdodas sadraudzēties ar citiem un kura ļoti skaisti prot spēlēt vijoli. Taču, kad meitene izaugs, viņa vēlas kļūt par suņu treneri.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
