Kvanti un… radošums

Tas ir bengāliešu izcelsmes kvantu fiziķa un domātāja Amita Gosvami darbs "Kvantu radošums".

Dr. Amits Gosvami (Amit Goswami) ilgus gadus bijis profesors Oregonas Universitātes Teorētiskās fizikas nodaļā. Iedziļināšanās kvantu fizikā zinātnieku aizvedusi līdz pārliecībai, ka šī zinātnes nozare sniedz zinātnisku pamatu jaunam garīgumam, kas balstīts apziņā.

Amits Gosvami ir vairāku pasaulē populāru grāmatu autors. Latviski jau izdots viņa darbs "Iztēles logs", kurā Rietumu zinātnes jaunākie sasniegumi meistarīgi apvienoti ar Austrumu misticismu.

Grāmatā "Kvantu radošums" Amits Gosvami pievērsies radošuma dziļākajai būtībai, izcelsmei un izpausmēm.

Savā pētnieciskajā pieredzē daudz pūļu veltījis kvantu paradoksu izpratnei, zinātnieks nonācis pie atziņas, ka tie atrisināmi, balstoties uz ideju, ka esības pamats ir apziņa, ne matērija. Apziņa ir bezgalīga, mūžīga un vienota. Šāds skatījums radošo procesu parāda jaunā gaismā. Atsevišķa indivīda vietā būtiskākas ir kolektīvās zināšanas, kurās apvienota pagātne, tagadne un nākotne, līdz ar to radošuma pirmsākums un krājums ir bezgalīgi.

Kas ir radošums? Vai ikviens var būt radošs? Kādi ir radošuma veidi? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, autors pakāpeniski atklāj, kā prāts pavisam jaunā veidā spēj sasniegt radošumu.

Apvienojot radīšanas mākslu un zinātnes objektivitāti, grāmata pievērš lasītāju jaunai domāšanai un parāda, kā izmantot savas spējas, lai dzīvotu radošāk. Īsi sakot: autors māca, kā domāt kvantu līmenī un būt radošam.

Amits Gosvami raksta tik viedi un reizē vienkārši, ar tādu humoru un mīlestību pret lasītāju, ka grāmata jau ar pirmajām lappusēm kliedē bažas, ka jēdziens "kvanti" ir izprotams tikai augsti izglītotajiem.
Dažkārt šis domātājs salīdzināts ar saviem bengāliešu priekšgājējiem – fiziķi Džagadišu Čandru Bozi, dzejnieku Rabindranatu Tagori un mistiķi Svāmī Vivekānandu. Savukārt pats sevi viņš dēvē par "kvantu aktīvistu".

Grāmatas apakšvirsraksts mudina: "Domājiet kvantu līmenī, esiet radoši!" Piedāvājam izlasīt fragmentu no grāmatas.

Esmu jau paudis uzskatu, ka ikviens cilvēks var būt ārkārtīgi radošs, tomēr šajā jautājumā ir nianses. Pirmkārt, lai jebkādi centieni izdotos, vajadzīga spēcīga motivācija un nolūks. Mūsu radošums ir atkarīgs no tā, cik stipri vēlamies atrast dvēseli apmierinošas atbildes uz saviem jautājumiem, proti, cik spēcīga ir mūsu vajadzība zināt. Ikviens var būt radošs, taču radošo cilvēku spektrs ir plašs; kādi faktori nosaka mūsu vietu šajā spektrā? Zināma loma ir apgūtajām vides normām, ierobežota loma varētu būt ģenētikai, sava loma ir sinhronitātei, būtiska loma ir neapzinātajiem dzinuļiem. Un, kā jau minēju iepriekšējās nodaļas beigās, zināšanas, kuras uzkrājam kā "dvēsele" (smalkā ķermeņa apgūtās tieksmes), reinkarnējoties daudzas reizes, iespējams, ir vissvarīgākais faktors.

Pēc materiālā ķermeņa nāves šīs smalkā ķermeņa apgūtās tieksmes saglabājas nelokālu atmiņu veidā, nākotnē tās atdzimst citā fiziskā ķermenī. Starp nāvi un atdzimšanu mēs esam "kvantu monāde" (tautā to sauc par "dvēseli"), uzkrāto rakstura aspektu jeb tieksmju krātuve, kuru austrumnieki apraksta, izmantojot sanskrita vārdus karma un sanskara.
Empīriski pierādījumi vedina domāt, ka atmiņa ir nelokāla. XX gadsimta 60. gados neirofiziologs Karls Lešlijs apņēmās noskaidrot, kur smadzenēs glabājas apgūtā informācija. Viņš mācīja žurkas meklēt sieru Y formas labirintā, bet pēc tam sistemātiski izņēma tām smadzeņu daļas, nepārtraukti tās pārbaudot, lai redzētu, vai dzīvnieku apgūtā uzvedība ir izzudusi. Savādi, bet viņš atklāja, ka arī tad, ja tika izņemti 50% smadzeņu, apmācītā žurka atrada ceļu pie siera. Šis atklājums apstiprina Vēdās pausto ideju, ka atmiņas par to, kas apgūts, ir ne tikai lokālas, bet arī nelokālas; to senais nosaukums ir akaša, sanskritā šis vārds nozīmē "ārpus telpas un laika".

Jaunākus būtiskus empīriskus pierādījumus var atrast fenomenā, ar kuru nepastarpināti saskaras visi jaundzimušo vecāki. Bērni nepiedzimst kā tabula rasa (balta lapa), bet ar jau attīstītām tieksmēm, kuras ir iespējams aktivizēt. Aplūkosim austrumindiešu matemātiķa Šrīnivāsas Rāmānudžana gadījumu; viņš nepiedzima matemātiķu ģimenē, tomēr gandrīz bez jebkādas formālās izglītības deva milzīgu ieguldījumu matemātiskajā teorijā, skaitļu teorijā un bezgalīgo rindu teorijā. Ir vēl arī Mocarts. Viņa ģimene gan bija muzikāla, bet diez vai ar to var izskaidrot to, ka jau sešu gadu vecumā Volfgangs spēja sacerēt pirmos skaņdarbus. Manuprāt, šie ģēniji nāca pasaulē ar iedzimtu radošumu, kuru vairoja motivācija un spēja koncentrēt nolūku, kas bija pārmantots no iepriekšējām inkarnācijām.

Viktors Igo bija ģēnijs ne tikai tāpēc, ka piedzima ar īpašām ģenētiskām iezīmēm, bet arī tāpēc, ka bija pārmantojis no iepriekšējām dzīvēm dažas īpašas spējas un motivāciju.

Reinkarnācijas teorija vedina domāt, ka no visām tieksmēm, kas pārmantotas no iepriekšējām reinkarnācijām, galvenās ir trīs garīgās īpašības, kuras sanskritā dēvē par gunām. Pirmā no tām ir tamas. Tamas sanskritā nozīmē tieksmi darboties saskaņā ar pagātnē apgūtajām normām, tā pastāv vienmēr; tā ir cena, ko maksājam par to, ka pieaugam un piepildām smadzenes ar atmiņām. Tamas dominē reinkarnācijas ceļojuma sākumā; tikai pamazām, pēc daudzām reinkarnācijām, šo tendenci aizvieto radžas (sanskrita apzīmējums situatīvam radošumam) un satva (sanskrita apzīmējums fundamentālam radošumam).

Ikviens cilvēks nonāk līdz šai inkarnācijai ar noteiktu uzdevumu, ko austrumnieki sauc sanskrita vārdā: dharma. Lai piepildītu savu dharmu, programmu, kas jāapgūst šīs dzīves laikā, mēs nesam līdzi tieksmes, kuras uzkrātas daudzās pagātnes inkarnācijās. Mēs nepiedzimstam ar visām šīm dziņām, tikai ar īpašu komplektu, kas nepieciešams, lai sekotu savai dharmai.

Franču matemātiķis Evarists Galuā gāja bojā divkaujā divdesmit viena gadu vecumā, tomēr paguva dot savu ieguldījumu jaunā matemātikas nozarē. Jaunais Evarists izglītojās mājās līdz vienpadsmit gadu vecumam, pēc tam vidusskolā mācījās par dižajiem matemātiķiem un sāka pierādīt pats savas matemātikas teorēmas. Lielākā daļa no Galuā darbiem publicēti pēc viņa nāves.

Līdz matemātikai Galuā aizveda sinhronistiska sastapšanās ar ģeometrijas mācību grāmatu, kuras autors bija apdāvināts matemātiķis. Mācību grāmatas lasīšana Galuā bija neparasts pārdzīvojums, lai neteiktu vairāk. Daži radošuma pētnieki uzskata to par kristalizējošu pieredzējumu, kura laikā "cilvēks, kurš atrodas attīstības periodā, savienojas ar noteiktu nozari".

No kvantu perspektīvas, tādos brīžos cilvēka dharma savienojas ar attiecīgo nozari, tās burtiskā nozīmē ir laulības debesīs, jo šis notikums ir saistīts ar bezapziņas tieksmi.

Kristalizējošais pieredzējums ir intuitīva nojausma, ka cilvēks ir atradis savu dharmu, savu veidu, kā dot ieguldījumu mērķtiecīgā Visumā. Slavenais mitologs, rakstnieks un lektors Džozefs Kempbels ir autors slavenajai frāzei "Tiecieties pēc svētlaimes!". Viņš pats svētlaimi atrada jau agri, meklēdams un atrazdams nozīmi mītos, kuru saknes iesniedzas cilvēces senvēsturē.

Pieredzējums, kas mainīja manu dzīvi – atklāja manu dharmu –, atgadījās 1973. gadā, kad jau desmit gadus biju nostrādājis par akadēmisko zinātnieku. Jutos nelaimīgs, bet nezināju, kāpēc. Man bija jāuzstājas kodolfizikas konferencē, un, kad pienāca mana kārta, es uzstājos ar, kā tolaik pašam šķita, labu prezentāciju. Gandarīts tomēr nebiju; es salīdzināju savu prezentāciju ar citām, juzdams skaudību, un šī sajūta nelika man mieru visu dienu.

Vakarā piedalījos ballītē: daudz ēdamā par brīvu un daudz alkohola, daudz interesantu dalībnieku un cilvēku, uz kuriem atstāt iespaidu. Mani pārņēma arvien lielāka skaudība. Kāpēc cilvēki nepievērš man uzmanību, katrā ziņā ne tik daudz, lai atbrīvotu mani no skaudības? Atskārtu, ka esmu izdzēris visu paku antacīda tablešu, taču grēmas, kas mani mocīja, tā arī nepārgāja.

Izmisuma pārņemts, izgāju laukā. Konference notika Monterejas līcī Kalifornijā. Laiks bija vēss, tāpēc biju viens. Pēkšņi, kad man sejā iešalca vēsais jūras gaiss, prātā vairākkārt ieskanējās jautājums "Kāpēc es tā dzīvoju? Kāpēc es tā dzīvoju?"

Kāpēc es dzīvoju tā, ka mana profesionālā un personīgā dzīve ir tik ļoti atrautas viena no otras? Šis jautājums mani tirdīja, un, laikam ejot, pamudināja mani integrēt fiziku savā ikdienas dzīvē. Tas savukārt padarīja manu dzīvi tādu, kāda tā ir kļuvusi kopš tā laika. Es biju atradis savu dharmu!

Lai atklātu arhetipus, ar kuriem identificējamies (mīlētājs, māte, tēvs, bērns, triksters, viedais vīrs utt.), ir nepieciešams fundamentāls radošums. Situatīvais radošums savukārt ļauj mums veikt daudz sekundāru radošu aktu, kuru pamatā ir šis atklājums. Jo vairāk satvas jeb fundamentāla radošuma ir konkrētā dzīvē, jo vairāk iespēju tieši sadarboties ar dižajiem arhetipiem, izmantojot radošumu savas dvēseles meklējumos. Ja ir gan satva, gan radžas jeb situatīvs radošums, mēs papildinām savus meklējumus, veidojot melnrakstu visas cilvēces attīstībai.

Kā cilvēks var pastiprināt savu motivāciju, lai būtu radošs? Ar to, ko filosofs Šrī Aurobindo sauca par satvas attīrīšanu. Sākumā, kad satva ir netīra, dominē tamas (apgūtās normas), un bezapziņa spēj apstrādāt tikai ego materiālu un apspiestus personīgās bezapziņas tēlus. Kad satva ir attīrīta, sāk dominēt radžas, un cilvēkam atklājas tēli no kolektīvās bezapziņas. Tikai turpinot šķīstīšanu un attīstoties satvas dominancei, radošo motivāciju sāk virzīt kvantu bezapziņa, arhetipi sāk cilvēku patiesi interesēt; nu viņš var nodoties informācijas apstrādei bezapziņā, kas viņu ieved jaunā teritorijā.

Vai šajā līmenī ikviens var būt radošs? Atbilde jau atkal ir apstiprinoša, taču ir nepieciešams noteikts skaits reinkarnāciju, lai gūtu nepieciešamo pieredzi. Fakts ir tāds, ka šajā cilvēces evolūcijas stadijā ir daudz nenobriedušu dvēseļu, kurām ir grūti būt radošām. Ja jūs interesē radošums, ja vēlaties palielināt tā lomu savas dzīves veidošanā, jums jau ir viss nepieciešamais. Izmantojot kvantu perspektīvu, varat atbrīvot savu radošuma džinu no pudeles.

Neirobiologi ir atklājuši, ka mūsu smadzenēm piemīt ievērojama īpašība, proti, "neiroplastiskums" – spēja veidot jaunus neironu tīmekļus, lai uzturētu jaunapgūto informāciju, ieskaitot to, ko iemācāties, atbalstot savus dziļākos radošos impulsus. Cilvēks aizsāk šo procesu, izpētot arhetipus, noskaņojoties uz mērķtiecīgo Visumu, izprotot visuresošos sinhronitātes vēstījumus un – vissvarīgākais – atklājot savu dharmu – savu izglītības programmu.