Stāstiņi iz dzīves: muļķīgākās lietas, par kurām raudājušas grūtnieces

Hormonu vētras, kad grūtniece vienā brīdī var smieties, bet jau pēc sekundes izplūst asarās, ir normāla lieta. Taču tuviniekiem tas var likt iespringt. Vietne "Bored Panda" no kādas "Facebook" grupas apkopojusi stāstiņus iz dzīves par to, kas licis grūtniecēm izplūst asarās.

Emociju dažādība sāk parādīties, tiklīdz sieviete uzzina, ka ir stāvoklī un jau 1. trimestrī prieks mijas ar bailēm, gandarījums ar raizēm utt., portālā "Parents" norāda psihiatre Lūsija Purjera. Nomierinošais hormons progrestorons, kas šajā trimestrī grūtniecei pieaug strauji, var izraisīt arī nelielu dullumu un aizmāršību. Savukārt 2. trimestris ir nevaldāmās vieglprātības laiks – psihiatre skaidro, ka šajā laikā grūtnieces mēdz būt atvieglotas, arī priecīgas un starojošas, nereti izsprūkot kādai smieklu lēkmei. Bet noslēdzošajā trimestrī pamostas ligzdas vīšanas sindroms, būt par grūtnieci kļūst arvien neērtāk. Tāpēc raudāšana par šķietamiem niekiem ir tikai normāla, ņemot vērā to, kam šajā laikā cauri iet sievietes ķermenis.

Lūk, dažas atzīšanās, par kādām šķietami muļķīgām lietām raudājušas grūtnieces!

Mistija: "Kad gaidījām mūsu jaunāko bērnu, vīrs dienēja armijā. Es biju astotajā grūtniecības mēnesī un viņš pārradās no dienesta un sastapa mani slaukām grīdu. Viņš vaicāja, kāda bija mana diena, un es izplūdu asarās: "Es šajā pasaulē esmu tikai, lai tīrītu, gatavotu un dzemdētu tavus bērnus. Tu mani nemīli!"

Vīrs paņēma slotu, pasūtīja piegādei vakariņas un pasauca auklīti bērniem. Aizveda mani iepirkties, pavakariņot un uz kino. Mājupceļā es viņam atvainojos par savām emocijām un ka nebiju savā labākajā uzvedībā. Šis vīrietis paskatījās man acīs un teica: "Tā nebiji tu, tas bija mazulis. Es tev patīku, bet mazulis mani vēl nav saticis, tāpēc tas piegružo tavu prātu.""

Džejs: "Mēs ar sievu grasījāmies gatavot brokastu tako, desiņas un olas. Es no saldētavas izņēmu desu, lai tā atkustu. Kamēr biju pagriezis muguru, sieva ieskrēja virtuvē pilnīgi kaila, pagrāba desu un ieskrēja atpakaļ rīta dušā. Kad vaicāju viņai (un šajā brīdī es ļoti smejos), kas par lietu, viņa pavisam nopietni teica: "Es to atkausēšu." (Jāpiezīmē, ka sieva iet ļoti karstās dušās.) Kad centos atgūt desu, lai atkausētu mikroviļņu krāsnī, sieva sāka raudāt un trakot."

Dorsija: "Kādu rītu pamodos no tā, ka visu nakti biju sapņojusi par piena kokteiļiem. Saģērbos un braucu uz ēstuvi "Chick-fil-a", lai saprastu, ka ir svētdiena un tā ir ciet. Pie "drive-in" iebrauktuves ēdienkartes skaļi raudāju un zvanīju vīram uz darbu. Viņš par mani pasmējās, taču pēc tam atveda sarkanā velveta kūku un trauciņu saldējuma. Pēc šī žesta raudāju vēlreiz, jo biju tik laimīga!"

Kima: "Ar pilnām rokām našķu devos uz otro stāvu pa kāpnēm, ļoti labi apzinoties, ka būs jāpieturas pie margas. Sāku raudāt kā zīdainis, jo gribēju saldējumu un cepumu kastīti uznest vienā piegājienā, bet, lai dabūtu abus, nācās iet divreiz."

Kristīna: "Bijām picērijā un es biju ļoti izsalkusi. Domāju, ka viesmīlis beidzot nes pasūtīto picu un sapriecājos… līdz brīdim, kad viņš pagāja mums garām. Sāku raudāt."

Monika: "Es biju stāvoklī ar otro bērnu. Kamēr vecākais bērns nedēļas nogalē bija pie manas mammas, atcerējos ko smieklīgu, ko dēls bija izdarījis, un sāku sirsnīgi par to smieties, tad smiekli pārgāja histēriskā raudāšanā, jo es sāku pēc dēla ilgoties. Jāņem vērā, ka es tik tikko biju atgriezusies mājās no savas mammas mājas."

Morgana: "Es raudāju par to, ka radinieku suni apcirpa un viņš vairs nebija pūkains. Raudāju, jo darbā pazaudēju savu ūdens pudeli. Raudāju, jo aptiekā nevarēju izlemt, kuru tailenolu pirkt un mans vīrs atkāpās no situācijas, smiedamies par mani."

Kesija: "Es gribēju saldējumu, bet mājās nebija tās garšas saldējuma, kuru gribu. Tas nekas, ka saldētavā bija seši dažādi veidi."

Džena: "Mans brālēns padzērās manu apelsīnu sulu, sāku kliegt uz viņu, ka viņš atņem manam mazulim sulu. Raudāju par to visu dienu. Un brālēns nekad neļauj par šo aizmirst, ļoti pacietīgs vīrietis."

Adriana: "Es biju traka. Biju tīrības ērms. Mans nabaga vīrs. Reiz raudāju, jo viņš izbradāja līnijas, kuras biju paklājā izveidojusi ar putekļusūcēju."

Alīsija: "Es reiz raudāju, jo bilžu rāmītis pie sienas mana ārsta kabinetā bija sašķobījies."

Rebeka: "Reiz slimnīcā devos uz labierīcībām un nejauši uzvilku čības otrādi. Skan muļķīgi, bet sēdēju un raudāju par to gandrīz stundu."

Kenīns: "Bērna māte reiz man zvanīja histēriski raudādama, jo viņu izsūtīja pasēdēt ārā pārtraukumā. Viņai bija emocionāls sabrukums, jo darbā bija nometusi uz grīdas zīmuli."

Žizela: "Mēs ar vīru ieturējām maltīti, man bija savs lielais šķīvis, pilns ar ēdienu, un viņam savs. Es savu maltīti pabeidzu ātrāk, vīrs joprojām ēda, sāku skatīties uz viņu, lai dabūtu vēl ēdienu no viņa šķīvja. Vīrs teica nē un es sāku raudāt. (Beigās gan tomēr iedeva vēl.)"