Attiecībā uz tīrību un kārtību tas ir viegli, jo valdošajā minimālisma kultūrā ir "pareizi", ka poda iekšpuse ir tik tīra kā zupas bļoda. Ir grūti aizstāvēt savu uzskatu, ka tas ir pārspīlēti, ja ir iesakņojies uzskats, ka tīra māja rada tīru enerģiju un sakārtota vide – sakārtotu prātu.
Kā tad tur īsti ir ar enerģiju? Vai jo tīrāks, jo labāka enerģija?
Nē! Jo tīrāks, jo mazāk netīrības radītu sliktu enerģiju, bet tīrīšana neko nedod klāt. Var tīrīt un pucēt, cik tik uziet, un vienalga būs slikta enerģija, ja neko labu neliks klāt. Sevišķi, ja tīrīšana pārvēršas mānijā, pārņemot prātu tik ļoti, ka neatliek vairs laika nekam citam. Visi mēs zinām tādus cilvēkus, kas šķietami tīra no rīta līdz vakaram, vienmēr citiem aizrāda, ka nav tīrs, satiekot jaunu cilvēku, uzreiz aprunās, ka bija melns aiz naga, vai otrādi – slavēs, cik spilgti balts viss bija, it kā tas noteiktu visu viņa vērtību. Kādi parasti ir šie cilvēki? Laimīgi? Līdzsvaroti? Enerģētiski spēcīgi? Nē, nekad.
Tīrīšanas mānija ir tā pati kontroles mānija. Daba ir netīra. Feju pasaule ir netīra. Nevis netīra ar tīrīšanas ķimikālijām, bet ar zemi, smiltīm, zirnekļu tīkliem, nolobījušos ādu – putekļiem un citām dabīgām sastāvdaļām. Baktēriju pasaule ir mūsu uztverei haotiska, un tā ir dabīga. Mēģinot kontrolēt pat sīkāko baktēriju, kādas dabiski pastāv mūsu mājās, ķermeņos un uz ādas, mēs ejam galējas civilizācijas ceļu, un vismaz fejas tādu cilvēku nekad nepieņems.
Pastāv uzskats, ka jo tīrāks un kārtīgāks, jo labāk, un ka tam ir vērts veltīt milzumu laika, jo tas sakārto enerģiju. Jā, kaut kādu daļu sakārto, noteikti. Bet tagad iedomāsimies visus tos simtus, tūkstošus gadu, kad nebija ķīmisko tīrīšanas līdzekļu, dezinfekcijas, antibiotiku un kad uzskati par tīrību bija pilnīgi citādi. Vai tad visās mājās no pils līdz būdiņai bija slikta enerģija? Nebija!
Kad iedomājamies raganas mitekli, vai mums nāk prātā sterila kārtība? Nē, viss ir piebiris ar sīkiem augu gabaliņiem, visu laiku tiek staigāts iekšā ārā, grīda diez vai būs sterila, smaržos pēc garšvielām un zālītēm, plauktos, ticams, viss būs sabāzts tikai pašai raganai saprotamā kārtībā, istabas vidū būs katls uz atklātas uguns, kas noteikti rada pelnus, un raganas drēbes un apavi būs tādi, kādi nu tie kļūst, brienot pa pļavām, mežiem un purviem. Ko pati ragana? Smaidīs platu smaidu un izvilks ķirzaku no ne pārāk ķemmētiem matiem.
Vai viņas mājās ir slikta enerģija? Vai viņas prāts nav kārtībā? Nē! Viņa ir brīva dzīvot tā, kā vēlas. Ragana sakārto mantas tā, ka viss ir savās vietās, pat tad, ja no malas tā izskatās pēc nekārtības. Ragana nepaliks mājās noteikti tūliņ pēc lietošanas nomazgāt traukus, ja pa logu pamanīs skaistu taurenīti lidojam garām. Ja viņa gribēs, tad skries taurenītim līdzi un traukus mazgās pēc tam.
Ko es ar šo salīdzinājumu gribu teikt – jā, puvums, netīrība, sastāvējusies enerģija traucē labklājību, bet tai traucē arī kontroles mānija, pārliecīga pievēršanās fasādei un vispārēja nojūgšanās uz kārtību, sākot visu un visus vērtēt tikai pēc tās. Vai tiešām cilvēks, kuram ir traips uz drēbēm, ir sliktāks par tādu, kas sterili tīrs paiet garām uz ielas pakritušam cilvēkam? Nē, nē, protams, ne, visi teiks, bet kaut kur mūsu kultūrā tomēr ir tā maniakālā tīrības mānīja. Ka pārāk tīrs nevar būt. Patiesībā tas gan, pat pēc zinātnes atziņām, ir nepareizi, – ir cilvēki, kuriem nogājusi āda no pārliecīgas mazgāšanās, bet ir cilvēki, kas nemazgājas nekad un viņu āda, kaut zem kārtas, bet nost nekrīt.
Visā ir vajadzīgs līdzsvars. Tīrība palīdz sakārtot enerģiju, bet ir arī jāliek kaut kas klāt. Ja tev ir tāda vide, kurā nevar ienest koka zaru no meža, jo notraipīsies baltais paklājs un vispār fui, tad ir ļoti labi jāpadomā, kādā veidā tu ieviesīsi šajā kontrolētajā, sterilajā vidē kādu dzīvību. Mājdzīvnieki, bērni, istabas augi – tas viss rada nekārtību, bet dod tik daudz dzīvības. Zāļu buntītes, akmeņi, visādi jauki priekšmeti – tie dod enerģiju. Šobrīd ir modē izmest pilnīgi visu, kas nav absolūti nepieciešams, bet paskaties, vai tava vide nekļūst kā pārāk tīrs, sterils cilvēka ķermenis žilbinoši baltās drēbēs, bet bez dvēseles. Pārliecīgi visus vērtēt pēc tīrības, piesieties, kontrolēt kā draugi un radi dzīvo, paslepus vai gluži atklāti vilkt ar pirkstu pa virsmām un komentēt, ka te jau nemaz sēdēt nevar, iztukšo tavu dvēseli.
Es neesmu netīrības atbalstītāja, nevajag arī pārspīlēt manis teikto. Pūstoši produkti, nekad nekustinātas mēbeles, zem kurām atveras elles vārti, virtuve piekrauta ar netīriem traukiem un veciem iepakojumiem – tas viss ir kaitīgi. Tomēr absolūta mājokļa izpulēšana, veltot tam lielu daļu dzīves – tas ir tikpat kaitīgi un padara māju tukšu.
Padomā kādreiz, vai tiešām tu uz nāves gultas domāsi – kā es visu mūžu tīrīju, cik pie manis bija tīrāks nekā pie citiem, nu es varu mirt ar lepnumu – es vienmēr visu iztīrīju! Vai varbūt tomēr tu to krūzīti vari arī nomazgāt vēlāk un ļauties impulsam pēkšņi iet garā pastaigā. Varbūt labāk ir nevis pavadīt brīvdienas, "beidzot visu savedot kārtībā", bet izvārtīties upmalas pļaviņā. Un vai tā vērtība, kādu tu piegriez citu cilvēku sterilajam izskatam, neatklāj nespēju novērtēt to, kas aiz tiem perfektajiem kostīmiņiem? Mūsdienu vidē tiešām ir vajadzīgs aizdomāties par šādām lietām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
