Kāpēc bērns neko nav parādā saviem vecākiem un kā nekļūt par svešiniekiem  (3)

Portāls "Adme" aplūko šo nopietno tēmu, lai, iespējams, kādam nu jau pieaugušam bērnam ļautu saprast, kur ir tā smalkā robeža starp pateicību no paša brīvas gribas un brīvprātīgu sevis upurēšanu.

Ikviena frāze, ko izsaka vecāki – manipulatori, skan aptuveni šādi: "Es tevi nēsāju deviņus mēnešus, naktīs negulēju, no gultiņas neatgāju, un kur tagad ir pateicība?" Bet tās taču ir ļoti dabiskas lietas, kuras veic ikviena sieviete, kura nolēmusi kļūt par māti, vai tad ne tā?

Bērns taču nenojauš, ka visas tās rūpes un siltumu, ko viņš saņem tagad, viņam pēc tam būs jāatgriež atpakaļ. Un, kad viņam tiks lūgts "norēķināties", tad mīlestība pret vecākiem pakāpeniski sāk gaist un rodas savstarpēji pārmetumi, bet pēc tam jau seko sarūgtinājums vienam pret otru.

Pretenzijas un pieprasījumi jau pret pieaugušu cilvēku parādās tajā gadījumā, ja jaundzimušā ienākšana ģimenē tika saistīta ar sava veida garantiju kaut kādu vēlmju apmierināšanai, kuras tad būtu jāpiepilda šim mazulim. Mīlošās ģimenēs rūpes ir dabiska parādība, un vecāki par zīdaini, kas ir jaunais ģimenes loceklis, rūpējas kā par pašu saprotamu, tāpēc arī vēlākos gados pateicību nav jāizprasa.

Bērns no pirmajām dzīves minūtēm atdod visu, kas viņam ir: skatienu, apskāvienus, pirmos vārdus, prasmes utt. Bet vecākiem jābūt spēkam un vēlmei, lai pamanītu visu, ko dara mazulis. Ja šādi svarīgi sīkumi paliek bez uzmanības un pieaugušie ir pārliecināti, ka ir pietiekami apmierināt tikai bērna pamatvajadzības, tad nebūs nekāds pārsteigums, ka nākotnē cilvēks neizjutīs spēcīgu saikni ar savu ģimeni. Vai vispār ir vērts runāt par to, ka arī vēlme parūpēties par savu sirmo mammu un tēti nerodas... Labākajā gadījumā bērns turpinās atbalstīt vecāku dzīvi, nopērkot pārtikas produktus, medikamentus un apmaksājot komunālos maksājumus, bet vienlaikus cenšoties iespējami retāk parādīties viņu mājās.

Skaidrs, ka vecāki spēlē lielu lomu ikviena cilvēka dzīvē, bet tas nenozīmē, ka viņi ir vienīgie cilvēki visā pasaulē, uz kuriem iespējams paļauties. Diemžēl mēdz būt arī pretēja situācija, kad bērni sastopas ar neizpratni, atbalsta trūkumu, viņu problēmu ignorēšanu, bet kritika no vecāku puses ir daudz sāpīgāka, nekā tā saņemta no svešinieka, un tas tikai situāciju vēl vairāk pasliktina.

Neraugoties uz dažu cilvēku centieniem vecākus tikai celt augstā godā, ir skaidri jānovērtē situācija – ja tu saskaries ar nolaidību, pazemošanu un tev nerodas vēlme lieku reizi ar viņiem padalīties savos pārdzīvojumos, tad tās nebūt nav jāuztver kā labas attiecības starp tuviem cilvēkiem. Un nav jādzīvo ilūziju gūstā: ja neesi atbalstīts kopš bērnības, tad pastāv liela varbūtība, ka arī vēlāk nekas nemainīsies. Šajā gadījumā cilvēkam ir pilnas tiesības atteikt atbalstu saviem vecākiem, jo viņš pats tādu nav saņēmis no viņiem.

Bet, lūk, ja vecāki mazulim dāvājuši savu beznosacījuma mīlestību, tad, kad bērns izaugs, viņš nejutīs vajadzību maksāt par kaut ko, bet parādīs dabiskas rūpes, un tās būs kā visu to jūtu izpausme, kas krājušās gadiem.

Pastāv draudzības teorija, saskaņā ar kuru bērnam saviem vecākiem ir jādara tas pats, kas savu draugu labā, jo draudzīgas attiecības tiek uzturētas brīvprātīgi. Ja vecāki un bērns savā starpā nedalās emocijās, tad šajā gadījumā nevar pastāvēt "bērna pienākums pret vecākiem".

Vecākiem var būt priekšstati par tavu nākotni, bet viņi nekad nedrīkstētu traucēt realizēt tavs idejas. Būt pieaugušam – tas nozīmē izvēlēties savu patstāvīgo ceļu, un tas var līdzināties tavu vecāku pieredzei, bet var būt arī absolūti citāds.

Bērns jau mazā vecumā zina, ko viņš vēlas, bet, ja pastāvīgi tiek izdarīta izvēle viņa vietā, tad izaug pieaudzis cilvēks, kurš paniski baidīsies kļūdīties un būs atkarīgs no apstākļiem, uzveļot atbildību par savu dzīvi uz citiem cilvēkiem.

Ja atteiksies no personīgiem lēmumiem tikai tādēļ, lai apmierinātu vecāku gaidas, tas nozīmē – izlikties par kādu citu, kas tu patiesībā nemaz neesi. Ziedot savus mērķus ģimenes likto cerību vārdā – tas ir drošs veids, kā sevī "audzēt" aizvainojumu, dusmas un sāpes, un nodzīvot ar šīm jūtām visu dzīvi.

Veselīgas attiecības ģimenē ļauj tev būt pašam. Ja tas tā nav, tad ir pienācis laiks to apspriest un novilkt robežas.

Bieži vien vēlme ar bērnu pavadīt katru minūti rodas tāpēc, ka vecākiem pašiem vairāk nav nekādu mērķu un aizraušanos savā dzīvē. Un dažreiz tas noved pie tā, ka nākotnē no bērna tiek pieprasīta tādi pati koncentrēšanās, kāda savulaik tika pievērsta viņam.

Tomēr, ja runā par normālu situāciju, bērni izaug un aiziet savā dzīvē, bet vecāki paliek viens ar otru un saviem sasniegumiem, kas gūti visu bērna audzināšanas laiku. Un vecāku, kuri nav vēlējušies nodarboties ar savas dzīves uzlabošanu, problēma ir tā, ka jau pieaugušie bērni, kuri vēlas izrauties brīvībā, turpina palikt "līmes" vietā, jo bez viņa visa ģimene var tikt sagrauta.

Bērns pats nākotnē izlems, kādu palīdzību ir gatavs sniegt, un vairāk no viņa prasīt nav nekādas jēgas. Lai cik cilvēkam nebūtu bērnu un mazbērnu, pirmkārt, viņam jābūt gatavam pašam par sevi parūpēties.

Protams, bērna pirmajos dzīves gados praktiski viss vecāku laiks paiet mazuļa aprūpei, bet to, kā vēlāk laulātie plāno savu dzīvi, ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem. Ja kaut kādu iemeslu dēļ būšana vecāka lomā nav nesusi gandarījumu, tad cilvēks atrod vainīgo, kurš "atņēmis labākos gadus", un parādās aizvainojums, bet pēc tam jau pieprasījums kompensēt to, ko viņš zaudējis.

Saskaņā ar sociologu pētījumiem ASV, pastāv liela atšķirība starp finanšu atbalsta līmeni, kuru vecāki sagaida no bērniem, un to palīdzību, kuru bērni plāno sniegt: 92 procenti aptaujāto vecāku atzinuši, ka negaida nekādu finanšu atbalstu no saviem bērniem līdz pensijas vecuma sasniegšanai, un tikai viens procents vecāku rēķinās ar pilnu viņu nodrošināšanu, divi procenti gaida, ka viņu bērni uzņemsies lielāko daļu tēriņu apmaksu, bet pieci procenti sacījuši, ka viņu bērni sniegs atbalstu atkarībā no nepieciešamības.

Neraugoties uz vairumu vecāku, kuri negaida nekādu atbalstu no bērniem, 63 procenti bērnu atklājuši, ka plāno finansiāli palīdzēt saviem pensijas vecumu sasniegušiem vecākiem. Un 61 procents bērnu esot gatavi ļaut vecākiem pie sevis dzīvot, kad viņi pārstās strādāt.

Labākais, ko vecāki var izdarīt savu bērnu labā – sniegt viņiem brīvību un iespēju dzīvot savu dzīvi. Ja bērnam ļauj mācīties no savām kļūdām, rēķinās ar viņa izvēli un vēlmēm, atbalsta, palīdz, neuzspiežot savas domas, tad bērni kļūst par pieaugušajiem, kuriem pateicības un atbildības jūtas ir dabiskas. Un ja vēl vecāki paši nav aizmirsuši par sevi, tad viņiem nekad neradīsies sajūta par "pazaudētu dzīvi", un no tā loģiski izsecināt – neradīsies arī iemesls saviem bērniem izteikt kādas pretenzijas.

Un nevajadzētu arī aizmirst par to, ka bērni kopē vecāku uzvedību. Un, lūk, brīdī, kad tev būs nepieciešama palīdzība, tu varēsi paraudzīties uz paša atspulgu un redzēt, kāds cilvēks tu esi bijis.