'Es ienīdu visus, kuriem bija bērni': stāsts par neauglību ar laimīgām beigām  (1)

Kā saka pati Zane, viņa ir blogere, kura savu stāstu uzrakstījusi, draudzenes ietekmēta. Lūk, Zanes atklātais stāstījums!

"Tev šis ir jāuzraksta! – man teica draudzene pēc tam, kad viņai izstāstīju savu stāstu.

– Es uzrakstīšu, kad būs laiks, – es atbildēju.

Beidzot šis laiks ir pienācis.

Šis ir intīms un dziļi personisks stāsts. Šis ir stāsts no manas dzīves. Kāds, iespējams, pat pārmestu man, ka pārāk vaļsirdīgi dalos ar tik personīgiem stāstiem. Pie velna, ja kāds tā domā! Esmu pateicīgi visiem, kuru atklātie stāsti ir glābuši mani no smacējošajām vientulības sāpēm, no sajūtām, ka esmu viena ar savām problēmām. Tagad esmu gatava dalīties ar savu stāstu.

Es nekad neesmu bijusi mātišķa būtne. Ar vārdu "mātišķa", es domāju – tāda, kura ar sajūsmu ucinās ap bērniem, kura bauda katru mirkli kopā ar mazajiem rupučiem, kura prot visas šūpuļdziesmas. Patiesībā, es pat neesmu izteikti sievišķīga būtne. Piemēram, es nesapņoju par skaistām kāzām, kuplu kleitu un skaistām kāzu bildēm. Viss, ko es vēlējos – būt visu dzīvi kopā ar savu labāko draugu (tā tas pagaidām arī notiek), daudz smieties un, kad pienāks laiks dzemdēt vienu bērnu. Varbūt divus…lai gan, ko es muļķoju, es vienmēr esmu gribējusi mazu ģimeni.

Manā dzīvē viss notika atbilstoši perfektajam scenārijam. Sekmīgi pabeidzu augstskolu, izsitos darba tirgū, apprecēju savu mīļoto vīrieti, pieaugu un 25 gadu vecumā jutu, ka ir laiks laist pasaulē bērniņu. Tipiski man, pusgadu pirms patiesi sākām censonēt bērniņu, es izlasīju kaudzi informācijas par un ap bērniem. Vēlējos, lai esmu pati labākā māte, ideālākā grūtniece. Es jau mīlēju mūsu vēl pat taisīt nesākto mazuli.

Visiem maniem draugiem, paziņām, kolēģiem jau bija bērni vai vismaz lieli punči. Tas pēkšņi sāka kļūt man tik saistoši. Apbrīnojami, cik daba ir unikāla. Vēl pirms gada es nedomāju par bērniem, bet vienā brīdī manī aktivizējās visi hormoni, mātes instinkti, viss kļuva tik skaidrs kā diena – es vēlos bērnu, un ir pienācis tas laiks, kuru zināju gaidām. Es būšu mamma.

Taču liktenim bija citi plāni vai arī gaužām sūdīga humora izjūta. Izrādās, ieņemt bērnu nemaz nav tik viegli. Mēs ar vīru bijām jauni, veselīgi, nelietojām alkoholu, nepīpējām, bijām fiziski aktīvi. Man nekad nebija ienācis prātā, ka mums varētu būt grūtības tikt pie bērniņa. Visapkārt cilvēki nejauši palika stāvoklī, bet es nepaliku. Nelīdzēja nekādi ovulācijas testi. Nelīdzēja pozas, uztura maiņa. Es varētu stāstīt leģendas, ko tik mēs neizmēģinājām, lai ieņemtu bērniņu, bet nekā.

Izrādās, ja pārim gada laikā neizdodas ieņemt bērniņu, drīkst uzstādīt diagnozi "neauglīgs". Manu vīru pārbaudīja un ar viņu viss bija lieliski. Tātad vaina bija manī. Pēc šī gada mans ārsts ieteica vērsties pie neauglības speciālista, un to mēs arī darījām. Sākās nākamais nervus kutinošais piedzīvojums. Visu cieņu klīnikām, kuras nodarbojas ar neauglības ārstēšanu. Cik viņu spēkos, tās cenšas padarīt pacientu vizītes patīkamas. Taču tas neko daudz man nenozīmēja, es būtu gatava ārstēties arī šķūnī, ja vien zinātu, ka tikšu pie bērna.

Sākumā bija milzīga cerība, ka speciālisti man palīdzēs. Es sāku dzert dažādus hormonālus medikamentus. Es burtiski jutu, kā tie maina mani. Es jau pirmā gada laikā biju savākusies pilnu čemodānu ar baisām emocijām, bet tagad tiku piepumpēta ar hormonāliem medikamentiem, kas visu pastiprināja. Es kļuvu emocionāla, reizēm dusmīga, reizēm depresīva. Mainījās arī mans ķermenis. Daži medikamenti bija labāki, citi sliktāki. Vienu ietekmē man sākās neracionālas bailes. Piemēram, es nekad nebiju baidījusies lidot, bet pēkšņi biju no tā panikā (un tajā gadā man bija jālido sešas reizes), es pat baidījos braukt ar automašīnu. Pat atceroties visu, kā tolaik jutos, man tagad kļūst slikti. Par spīti notiekošajam, es turpināju izlikties, ka viss ir kārtībā. Šaubos, ka kāds manam teātrim noticēja, bet man pašai šķita, ka tēloju lieliski. Pa dienu biju forša, jautra, aktīva darbiniece, draudzene, radiniece – vakaros emocionāli sagrauta, iznīcināta dvēsele, kura jūtas visus nodevusi, nekam nederīga, pretīga, tukša čaula. Staigājoša trūdviela. Nekas vairāk. Es jutos tik vainīga, ka nespēju dzemdēt bērnu. Es jutos tik sagrauta, ka man nekad nebūs savas īstas ģimenes. Es mīlēju savu vīru, bet jutos, ka nodotu arī viņu. Ja mans vīrs būtu kaut drusciņ citādāks, es šo visu nebūtu izturējusi. Tieši viņa atbalsts, viņa līdzās būšana, viņa patiesās asaras, kuras lija kopā ar manējām, palīdzēja man izturēt. Viņš nāca man līdzi uz katru tikšanos ar ārstu, bija blakus pēc katras operācijas, kad pamodos. Viņš pārdzīvoja, neko neslēpa un ļāva pārdzīvot arī man.

Bija aizritējuši divarpus gadi, kad mums pienāca rinda uz mākslīgo apaugļošanu. Kāds ir šis process? Pat nezinu, vai spēšu uzrakstīt tieši to, ko par to jūtu. Pārāk duālas sajūtas. No vienas puses, aicinu visas sievietes nepadoties, un, ja ciešat no neauglības – nebaidieties, veiciet mākslīgo apaugļošanu. Lai ko kāds teiktu – tas nav amorāli, šī ir jūsu iespēja tikt pie lolotā bērniņa. No otras puses, ja man tas būtu jāveic vēlreiz – es nezinu, vai to spētu. Pati apaugļošana nav nekas traks. Pat ļoti skaists process, kurā piedalās vīrs, un tev ir iespēja ekrānā redzēt, kā tavā klēpī tiek ielikts mazs bērniņš, kuru tu mīlēsi un saudzēsi visu mūžu. Taču tas, kas jāizdara pirms apaugļošanas, ir smagā artilērija. Ja līdz šim es jau biju piepumpēta ar "vieglajām" hormonālajām zālēm, tad tagad man vairākas reizes dienā pašai vajadzēja sev vēderā injicēt spēcīgus hormonus. Mana dzīve nemainījās, es turpināju iet uz darbu, es turpināju tikties ar cilvēkiem, turpināju smaidīt, bet iekšēji es bruku kopā.

Visā šajā posmā es pat sastrīdējos ar savu labāko draudzeni, jo laika periodā, kad nespēju ieņemt bērniņu, bet gāju cauri ellei, lai to izdarītu, viņa pajokoja, ka man nepatīk bērni. Kā gan viņa varēja zināt, ka tajā laikā es piedzīvoju šo emocionālo karuseli, to viņai nebiju teikusi. Taču manī vairs nebija vietas iecietībai vai loģiskai domāšanai, tā vietā izgāzu visas samazgas, kas bija manā dvēselē. Es vienkārši ienīdu visus, kuriem bija bērni un visvairāk ienīdu sevi, ka viņus ienīstu. Dēmoni plosīja manu dvēseli. Man šķita, ka nebūs no tās palikušas pat atliekas maitu lijām, taču nezināju, ka man ir paredzēts ciest vēl vairāk.

Pēc mākslīgās apaugļošanas, es savā ziņā atdzīvojos. Man joprojām bija grūti hormonu ietekmes dēļ. Biju tādā jocīgā stāvoklī. Taču zināju, ka manā klēpī ir bērniņš. Man būs bērniņš. Diemžēl, man nebija lemts redzēt šī bērniņa acis, dzirdēt viņa smieklus. Man nebija lemts kļūt par māti. Dienā, kad uzzinājām analīžu rezultātus, mūsu pasaule sabruka. Todien mūsu pasaulei tika izslēgta gaisma un apklusa skaņa. Mēs eksistējām, bet nedzīvojām. Šo emocionāli smago gadu laikā mums ar vīru palika arvien mazāk, par ko runāt. Dzīvi mēs valkājām kā masku, jo patiesībām bijām brūkoša ēka. Mūs lēnām saēda ķirmji. Naiva cerība reizēm iespīdināja kādu gaismas staru mūsu tumsā un deva spēku saņemties dienu no dienas izkāpt no gultas, saņemties turpināt izmeklējumus, turpināt iesākto. Mums bija jāgaida nākamā mākslīgās apaugļošanas rinda un ārsti deva lielu cerību, ka tā varētu būt jau pēc dažiem mēnešiem.

Kamēr gaidījām, mans mākslīgiem hormoniem piesātinātais ķermenis apaugļojās dabiski. Tam bija medicīniski izskaidrojami – pēc injekcijām manas olnīcas darbojās supervaroņa režīmā.

Mums beidzot būs bērniņš! Tumsa pazuda, skaņa atgriezās. Mūsu pasaulē atkal čivināja putni un smaržoja ziedi. Mēs bijām eiforijā. Mēs skaļi izbļāvām visai pasaulei, ka esam gaidībās. Ak, mans Dievs, cik šī laime bija piesātināta! Es nedzīvoju. Es lidoju. Es biju normāls cilvēks. Man būs bērns! Mums būs bērns!

Vienlaikus bija stress, lai viss noritētu kā nākas. Ik pēc divām dienām man tika veiktas analīzes. Tika izrakstīta kaudze tablešu, lai viss noritētu gludi, un es visu ievēroju kā priekšzīmīgs skolēns. Kustējos piesardzīgi. Biju perfekta. Uztraukta, bet laimīga.

Daudz ko neatceros no tās dienas. Zinu, ka izejot no ārsta kabineta, ne es, ne mans vīrs neraudājām, pat nerunājām. Mēs vienkārši kustējāmies uz priekšu. Kā zombiji. Soli pa solim. Mēs aizbraucām uz koncertu. Man vēl nesāpēja. Es nejutu neko, tikai sevī izplešamies tukšumu. Milzīgu caurumu. Neko neatceros no koncerta. Kad atgriezāmies mājās, mēs abi iekritām gultā. Apgūlāmies ar mugurām viens pret otru, kā pēdējā laikā pārāk bieži bijām iesākuši gulēt. Tā nebija attālināšanās. Mēs vienkārši zinājām, ka mums sāp tik ļoti, ka nespētu izturēt, redzot otra sāpēs. Guļot kopā ar mugurām, jutām viens otra siltumu un ļāvām sāpēm sevi sākt plosīt. Mēs raudājām visu nakti, līdz spēka izsīkumā aizmigām. Tā pagāja mūsu dienas. No mana klēpja tika iztīrīts bērniņš. Mēs izturējām procesu. Kad bijām ārpus sienām, tad neraudājām un nerunājām. Reizēm izgājām pastaigās, reizēm kaut ko apēdām. Taču lielāko laiku bijām gultā un raudājām. Es nezinu, vai var sāpēt vairāk. Šo gadu laikā mūsu dvēseles jau bija saplosītas, taču tagad ar to atliekām barojās hiēnas. Un mums bija vienalga. Mēs gulējām sarāvušies čokurā un ļāvāmies sāpēm. Vienā šādā raudāšanas reizē es iemigu. Sapnī ienāca vārdi. Vārdi, kuri mūs atbrīvoja. Vārdi, kas atbrīvoja no sāpēm, vārdi, kuri atgrieza mūs dzīvē.

Kamēr es gulēju, vējš manās ausīs iečukstēja: "Tā nav tava vaina". Šie vārdi klusām, maigi un pat nedaudz draiski atkārtojās vairākkārt. "Tā nav tava vaina, tā nav tava vaina, tā nav tava vaina". Tad tie apklusa un vējš teica: "Tagad mosties un pasaki to Aigaram". Es atvēru acis, izstaipījos un konstatēju, ka mans vīrs guļ ierastajā, sāpju pildītajā čokuriņā. Es pagriezos, pielīdu viņam klāt. Viņš atmodās un pagriezās uz muguras, tā ļaudams man ielīst viņa ērtajā azotē. Samīļoju viņu, cik vien cieši varēju, tad ieskatījos viņa acīs un teicu: "Tā nav mūsu vaina". Viņš noskūpstīja mani uz pieres un mirkli klusēja.

Jutu, ka manu dvēseli vairs nekas nenospiež. Sāpes bija zudušas. Tās vienmēr paliks daļa no manis. Arī tagad raudu, šo rakstot. Šīs sāpes ir manas, taču tās mani vairs neplosa. Es pieņēmu lietas tādas, kādas tās ir. Mums, iespējams, nekad nebūs sava, bioloģiskā bērniņa. Taču tā nav mūsu vaina. Mēs nedrīkstam pārstāt dzīvot. Mums ir jādod sava mīlestība kādam citam. Mums ir jāatsāk dzīvot. Ir jābeidz sevi mocīt.

Pēc brītiņa vīram teicu: "Ejam ēst?" Viņš atbildēja: "Ejam, esmu badā!" Mēs izkāpām no gultas ar jaunu vieglumu, atstājot vainas sajūtu pagātnē. Mēs pieņēmām zaudējumu un sākām dzīvot no jauna.

Mēs abi atsākām sarunāties kā agrāk – bez smaguma, bez rūgtuma un bez sāpēm. Spējām runāt par savu zaudējumu, par nākotnes plāniem. Nolēmām, ka adoptēsim bērnu, kad būs laiks un vairs neko neplānosim. Ļausim dzīvei ritēt. Pieņemsim savu likteni. Necīnīsimies.

Tā mēs dzīvojām. Pārstāju lietot jebkādus medikamentus. Vairs negāju uz neauglības klīniku. Nolēmu, ka nevēlos vilkt sev līdzi diagnozes. Vēlos vienkārši būt.

Liktenim tiešām ir savāda humora izjūta. Vairākus mēnešus pēc atgūtā miera mēs vairs neveltījām savu dzīvi bērna ieņemšanai. Atkal mācējām priecāties par dzīvi. Mēs zinājām, ka vēlamies bērnu, bet bijām gatavi visu mūžu dzīvot arī bez tā. Es pat vairs nesekoju savam mēnešreižu ciklam. Beidzot biju brīva. Pati sevi atbrīvoju. Tāpēc var vien iztēloties mūsu pārsteigumu, kad uzzinājām, ka esmu stāvoklī. Bez medikamentiem, bez nekā. Pat bez cenšanās. Mēs pat vairs nemīlējāmies tad, kad ir ovulācija, bet tad, kad vēlējāmies būt kopā.

Biju gatava, ka zaudēsim arī šo bērniņu. Tāpēc mazajam kurkulītim savā puncī teicu: "Es tevi mīlēšu arī piecas nedēļas, sešas, astoņas…, cik vien ilgi tava dvēselīte vēlēsies palikt kopā ar mani, es tevi mīlēšu arī, ja nolemsi mani pamest". Taču šī dvēselīte bija cīnītāja. 2017. gada maijā mums piedzima veselīgs, brīnišķīgs, skaists dēliņš Knuts, kurš izmainīja visu mūsu dzīvi.

Gaidot šo bērniņu, es nolēmu vairs nelietot medikamentus un sameklēju visparastāko dzemdību speciālisti. Nevilku līdzi vainas apziņu.

Protams, dzīve nav filma. Nav skaistu beigu – ir dzīve parastā. Pēc bērniņa piedzimšanas piedzīvoju pēcdzemdību depresiju sešu mēnešu garumā. Visticamāk, ka mans, hormoniem piegrūstais ķermenis, vēl bija pārāk nestabils, jo depresija izpaudās tik netipiski man. Tas bija kosmoss. Taču arī šo purvu mēs izbridām kā ģimene. Esmu pateicīga vegānismam, kas lielā mērā palīdzēja man sakārtot hormonus. Vismaz man tā patīk domāt.

Kāpēc mana draudzene lika man šo uzrakstīt? Kāpēc es šo rakstu?

Toreiz manai draudzenei tuvs cilvēks piedzīvoja līdzīgas sāpes kā es. Draudzene bija izmisusi, cenšoties palīdzēt savam tuvajam cilvēkam. Lai ko viņa darītu, viņā neklausījās. Viņu nedzirdēja. Tad es viņai pastāstīju kā toreiz jutos es – par sāpēm, par naidu, par dusmām, par kaunu, par visām baisajām emocijām, ko man nācās piedzīvot. Šis mans stāsts palīdzēja draudzenei saprast, ka ir jāpieņem sava tuvā cilvēka sāpes un vienkārši jābūt līdzās.

Mēs katrs dzīves laikā piedzīvojam daudz un dažādas sāpes. Tās nav iespējams salīdzināt. Katram sāp citādāk. Tāpēc nav iespējams iekāpt katra cilvēka kurpītes, nav iespējams pielietot vienu recepti, kā palīdzēt. Mēs varam tikai mācīties būt iecietīgi, mācīties pieņemt savu mīļoto neracionālo rīcību, ja tāda rodas, kad viņiem sāp. Reizēm bez vārdiem samīļot un ļaut, lai viņiem sāp. Vienkārši būt blakus un dot sajūtu, ka tu tur būsi vienmēr.

Šajos trīs gados es patiesi ienīdu cilvēkus. Viņi nebija vainīgi pie mana naida. Es vienkārši jutos tik sagrauta un vientuļa savās sāpēs. Kāda kolēģe man izstāstīja, ka viņai divas reizes ir bijis spontānais aborts. Smieklīgi, bet todien uz mirkli, kamēr klausījos viņas stāstā, es atjaunoju spēkus, lai turpinātu dzīvot. Tieši apziņa, ka neesmu viena, ka neesmu vienīgā tāda, deva manai novārgušajai cerībai spēku atrast veidu, kā izgaismot manī augošo tumsu. Mums ir jādalās ar saviem stāstiem, ja jūtam, ka spējam ar tiem dalīties. Mēs savās sāpēs neesam vieni!"