Tā ir diagnoze, nevis spriedums! 16 gadus vecās Sofijas cīņa ar vēzi, sapņi un nākotnes plāni

Mūsu saruna kopš jūnija sākuma tika pārcelta vairākkārt. Aprunāties sanāca jau pēc tam, kad Sofija bija izgājusi trīs ķīmijterapijas kursus un kopā ar mammu devās uz Jūrmalu – krāt spēkus Briseles braucienam.

"Meitiņa vienmēr bijusi slimīga, taču krasu vispārējā fiziskā stāvokļa pasliktināšanos pamanījām novembrī – viņa īsti nevarēja izveseļoties, temperatūra visu laiku turējās pie 37, ik pa brīdim atgriezās normā, bet tad atkal paaugstinājās, tāpat bija pazemināts asinsspiediens. Regulāri apmeklējām pediatru, kas teica: "Nu ko jūs gribat, tā taču ir pubertāte, 9. klase, stress, vispārējs nogurums." Es, kā jau mamma, tam no sirds ticēju," stāsta Anna.

Tiesa, ja agrāk Sofija varēja izlaist skolā divas, trīs dienas, tad novembrī bija cits jautājums – kad viņa ies uz mācību iestādi. Ārsts nenozīmēja nekādus īpašus izmeklējumus. Tā nu ar mainīgiem panākumiem ģimene sagaidīja pavasara brīvlaiku un aizbrauca uz Prāgu. Tomēr ceļojums, kam vajadzēja vairot spēkus, tos atņēma pavisam – Sofija pa pilsētu pārvietojās pēdējiem spēkiem, nespējot izbaudīt tūristu apskates vietas.

Papildus visam parādījās spēcīgas sāpes plecā, tās centās mazināt ar dažādām ziedēm un pat sildīšanām. Tomēr, kā noskaidrojās vēlāk, to darīt nedrīkstēja – aknas palielinājās, spieda uz citiem orgāniem un sāpes atbalsojās plecā. Visi centieni remdēt sāpes vien provocēja audzēja palielināšanos.

Turpmākās divas nedēļas stāvoklis turpināja pasliktināties – meitene vairs nevarēja pilnvērtīgi gulēt, rakstīt ar labo roku, viņai nebija spēka un apetītes. Asinsanalīzes uzrādīja zemu hemoglobīna līmeni, ārsts nozīmēja dzelzs preparātus, taču tie izraisīja vien nelabumus un vēl lielāku apetītes trūkumu.

Aknu audzēju atklāja gastroenterologs, pie kura Sofija devās uz ultrasonogrāfiju. Tajā pašā dienā tika veikta kontroles datortomogrāfija. 2019. gada 9. maijā meitene nonāca slimnīcā.

"Visšausmīgākais bija maijs – kad 10 dienas gaidījām izmeklējumu rezultātus. Cerējām, ka tā tomēr būs kāda infekcija vai vīruss. Taču jau bija aizdomas par onkoloģiju, tādēļ gaidīšana bija smagāka. Kad noteica diagnozi, audzējs bija jau ļoti liels. Tika sākta plānveida ārstēšana. Gods, kas gods, meitiņa varonīgi turējās. Tomēr informāciju viņa saņēma dozēti. Tad sapratu, ka vecākiem un bērniem tādā brīdī nepieciešama palīdzība – speciālists, kas iemācītu par to runāt. Paldies Dievam, Sofija ir stipra meitene. Viņai ir ciešs uzstādījums – tas nav spriedums, tā ir diagnoze, ar kuru jātiek galā, jāatrisina."

Sofija slimnīcā nonāca 9. maijā, viņu izrakstīja 9. augustā. Kaut uz izlaidumu meiteni nelaida, Sofija ir oficiāli pārcelta 10. klasē – vecāki, klasesbiedri un klases audzinātāja darīja visu iespējamo, lai palīdzētu nokārtot nepieciešamos dokumentus.

Tiek uzskatīts, ka hepatoblastoma ir tā sauktais vieglais vēža veids, jo tam ir labi izārstēšanas rādītāji. Visbiežāk ar to saslimst bērni līdz piecu gadu vecumam, ja šos slimos audus izoperē, tad audzējam vairs nebūs no kā attīstīties.

"Līdzko uzzinājām diagnozi, mums tūliņ atvēra "zaļo koridoru". Viss notika ātri, jebkurai sūdzībai par veselību sekoja uzmanīga attieksme, izmeklējumi, zāles," Anna ir pateicīga mediķiem.

Tā kā hepatoblastoma ir vēža veids, kas Latvijā maz pētīts un ārstēts, Sofijas vecāki nolēma meklēt klīniku, kura šajā diagnozē ir specializējusies. Tādu atrada Beļģijā, turienes speciālisti izpētīja un apstiprināja ārstēšanas protokolu, kas ļāva palikt mājās un iziet trīs ķīmijterapijas kursus. Priekšā vēl operācija un rehabilitācija.

"Nebijām plānojuši publiskot savu stāstu. Bet Sofijas klasesbiedri nolēma savākt naudu, kāds pajautāja konta numuru, uz kuru to pārskaitīt. Drīzumā saite uz labdarības fondu "Ziedot.lv", kas uz to brīdi jau bija pieslēdzies, aplidoja visas plašās interneta āres.

Goda vārds, nebijām gaidījuši tādu atsaucību. Pirmajā vakarā ziedoja 111 cilvēki, šobrīd – jau ap 2500. Zinu, ka aiz katra eiro ir veselības vēlējums un lūgšanās par Sofiju. Tas izrādījās tik svarīgi! Meitiņa sajuta atbalstu, tam ir ļoti spēcīgs ārstnieciskais efekts. Mūsdienu pusaudži uzskata, ka viņi ir vieni paši šai pasaulē un nav nevienam svarīgi, bet te tāda atsaucība! Cilvēkiem nav vienalga. Lasīju ziedotāju uzvārdus un sapratu, ka ļoti daudzus pat nepazīstu.

Starp citu, saņēmu vairākas vēstules un ziņas no sievietēm, kuru meitas sauc Sofija. Kāds cilvēks pārskaitīja apaļu summu kā piemiņu savam bērnam, kas miris no vēža. Sapratu, ka cilvēki ziedo arī aizgājušo bērnu piemiņas vārdā – lai citi turpinātu dzīvot.

Ļoti palīdzēja Rīnūžu skola, kurā mācās Sofija, un vispār – viss Vecmīlgrāvis. Tā arī rakstīja soctīklos: "Tā ir mūsējā meitene no Grāvja, palīdzēsim!"

Viens no pārsteigumiem bija zvans no "Mamkafe", kas bija gatavi mums pārskaitīt pusi dienas ieņēmumu. Turklāt ne vienkārši, bet ar devīzi – "Smaids Sofijai". Tas bija ļoti patīkami!

Mūs ļoti uzmundrināja tie, kas Sofijai sūtīja pastkartes, kurās attēlots kaut kas garšīgs. Ārstēšanai svarīgs normāls svars, bet viņai ir problēmas ar apetīti. Tā arī atbalsta forma.

Saņēmām ap 20 sūtījumiem – no Amerikas, Somijas, Krievijas, Vācijas, Zviedrijas, Nīderlandes, Beļģijas, arī Latvijas. Visiem visiem no sirds pateicamies!"

Ja Sofija varētu, viņa pašlaik sūtītu pastkartes no Beļģijas, kur kopā ar vecākiem ieradās 19. augustā. Hospitalizācija klīnikā plānota nākamnedēļ, šonedēļ – konsultācijas ar ārstiem.

Sākotnēji tika lēsts, ka brauciens uz beļģu klīniku izmaksās 60 000 eiro, šajā summā ietilpst operācija, rehabilitācija un citas manipulācijas. "Ziedot.lv" klīnikai pārskaitījis depozītu 40 000 eiro. Pašlaik gan izskatās, ka ar šo summu nepietiks, jo, visticamāk, būs nepieciešamas divas operācijas.

"Visu naudu, kas paliks pāri, atdosim fondam, lai varētu palīdzēt vēl kādam. Personīgi mums uz kontu nekas netiek maksāts, viss nonāk klīnikas kontā, pamatojoties uz oficiāli noslēgtu trīspusēju līgumu – starp mums, klīniku un fondu," skaidro Anna.

"Vienā ziņā – lūk, ir gaisma tuneļa galā! Tomēr no otras puses – ļoti bail," atzīstas Sofijas mamma. Gaidām nopietna operācija, visnotaļ iespējams, ka vairāk nekā viena. "Ķīmijterapija organismam nesusu nopietnu triecienu, taču rezultāts ir labs. Audzējs samazinājies gandrīz četrkārt, kļuvis operējams. Tā nu pirmais lielais posms nu jau aiz muguras. Taču priekšā nākamais, kas ilgs vismaz sešas nedēļas."

Sarunu ar mammu beidzam, paliekam divatā ar Sofiju. Esam jau tikušās agrāk, iespējams, tādēļ jūtamies ērti un nepiespiesti. Meitene uz jautājumiem atbild ļoti atklāti un no sirds.

Sofija neslēpj, ka izmisuma mirkļi ir bijuši, taču tie ātri pārejot: "Galvenais ir apzināties, ka dzīve ar šo neapstājas. Tie bija trīs ilgi un nepatīkami mēneši, taču tas man netraucēs turpmākajai dzīvei, gluži pretēji, novērtēju šo pieredzi."

"Nevaru sacīt, ka šis būtu ļoti spēcīgi satricinājis manu dzīvi. Tā ir kļuvusi labāk, jo, pateicoties milzu atbalstam, sapratu, ka neesmu šajā pasaulē viena. Slimība netraucē priecāties par dzīvi, drīzāk pretēji – padara košākus kontrastus, piemēram, pat brauciens mašīnā man tagad šķiet kaut kas īpašs. Man patīk vērot cilvēkus, skatīties uz jūru, apzināties, ka esmu daļa no šīs pasaules, ka neesmu no tās nogriezta. Es nesatraucos, vai pārdzīvošu šo dienu, es redzu šī stāsta beigas un tas man palīdz."

"Protams, ir bail, taču šīs bailes mazina apziņa, ka viss nokārtosies. Operāciju neuztveru kā ko traku, jo tā notiks narkoze, mammai un tētim būs grūtāk, viņiem narkozes nebūs. Visbiedējošākais stāvoklis – pirms aizmigšanas, kā arī uzreiz pēc tās – droši vien viss ļoti sāpēs un būs grūti staigāt. Bet tas ir jāiziet, jāizdzīvo kā ļauns sapnis."

Aizmirsties palīdz zīmēšana. "Zīmēju dažādus personāžus no spēlēm, seriāliem, izceļu kādas īpašības."

Sarunā nonākam pie secinājuma, ka viens no robežakmeņiem, kas palīdz raudzīties nākotnē, ir Jaungads. Sofija cer, ka uz to brīdi viss jau būs pagātne. Vai ziniet, ko viņa darīs, kad būs vesela? Pieņems mājās suni!

"Tas ir mans sapnis. Agrāk es domāju, ka ar to netikšu galā. Taču, ja es varēšu iziet cauri šim visam, tad pilnīgi noteikti tikšu galā ar suni. Gribu aizbraukt uz patversmi, bet tālāk jau lai suns pats mani izvēlas. vajag vien ieskatīties dzīvniekiem acīs un atrast to, kurš gaidījis tieši tevi."

Šobrīd Sofijas mājas mīlulis ir bruņurupucis, kuru laikā, kamēr viņi ir Beļģijā, pieskata ģimenes draugi. Kamēr saimnieces nav mājās, viņa saņemšot foto atskaites par mīļdzīvnieka viesošanos.

Sofija ir optimistiski noskaņota par nākotni. Vēl nezina, kādu profesiju izvēlētos, viņai patīk ideja par scenāristu. Meitene pieļauj, ka pirmā scenārija pamatā būs viņas pašas stāsts par cīņu ar slimību.

"Šajā gadījumā slimība būs vairāk metaforiska. Mums ar tēti ir ideja – runa būtu par ielenktu pilsētu, kurā ikviens orgāns ir fabrika. Pats organisms ir zem kupola – tā ir āda, barjera, kas arī veido šo kupolu. Šajā noslēgtajā telpā cilvēkiem nav iespējas izbēgt. Vēža šūnas ir kā cilvēkēdāji. Vēlos vairāk iedziļināties medicīnā, lai saprastu, kā veidot stāstu. Ja es būtu uzcītīgāka, kļūtu par ārstu. Bet vispār pusaudža vecumā viss var ļoti ātri mainīties. Tagad varu teikt, ka būšu ķirurgs, bet pēc tam pārdomāšu un gribēšu būt oficiante. Šobrīd visforšākā profesija man šķiet tāda, kurā var vērot putnus. Viņi man ļoti patīk. Taču visumā es pagaidām nemaz nezinu, par ko vēlos kļūt. Visi ceļi vaļā. Tikai sports man nepatīk."

Kad dzīvē notiek kas tāds, daudzi aizdomājas – kāpēc? Bet nereti daudz svarīgāk atrast atbildi uz jautājumu "Kādēļ?" "Izklausīsies banāli, bet slimība man iemācījusi pacietību, iemācījusi gaidīt, kā arī pozitīvāk skatīties uz daudzām lietām. Man šķiet, šī slimība ir iztīrījusi visus draņķus no organisma un dvēseles. Priecājos, ka tā parādījās mūsu dzīvē, jo tā visiem palīdzējusi mainīties uz labāko."

"Ēšanas ziņā vienmēr esmu bijusi ļoti konservatīva, atteicos nogaršot ko jaunu. Bet tagad man nāksies, man ir iespēja izmēģināt jaunas garšas un paplašināt horizontu. Es vairs neniknojos. Nav jēgas, viss jau ir noticis. Tu nevari paņemt dvēseli un to pārstādīt ķermenī, kas tev patīk labāk. Jātiek galā ar to, kas mums ir dots.

Šī slimība ir viens vienīgs ieguvums. Esmu iepazinusi daudzus cilvēkus, atklājusi jaunus ēdienus, vairāk izprotu, kā šī pasaule darbojas. Ne velti saka, ka bērni šādās situācijās ātri pieaug. Lūk, man bija pienācis laiks kļūt pieaugušai, biju nedaudz aizkavējusies bērnībā. Gribu dzīvot un baudīt to!"