Kad pedagogi bērnus saukā par jefiņiem un brīdina par 'deputātu bērnu' vardarbību

Turpinot tēmu par vardarbību izglītības iestādēs (šīs "sērijas" pirmo rakstu atradīsi šeit), šoreiz piedāvājam iepazīties ar pieredzes stāstiem no skolu ikdienas, ar tiem aicinājām dalīties mūsu lasītājus. Tiesa, vienā no šiem stāstījumiem, pēc mammas teiktā, reāla vardarbība netika sagaidīta, nocērtot šo iespēju jau saknē, bet otrs stāsts ir vēl no citas pozīcijas, trešais – par vainīgā meklēšanu un atgriešanos sākumpozīcijā. Nākamais raksts par tēmu būs no skolu pozīcijas – vai un kā tās tiek galā ar vardarbību skolā.

Tātad saskaņā ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas skaidrojumu vardarbībai ir piecas formas.

Fiziska – tās ir visas darbības, kuru mērķis ir nodarīt sāpes. Uz šo vardarbības veidu var attiecināt grūstīšanu, sišanu, klupināšanu jeb kājas likšanu priekšā u. c. darbības.

Verbāla – tie ir vārdiski izteikumi ar mērķi sāpināt, aizskart. Ar to jāsaprot apsaukāšanās, ļauna izjokošana, apsmiešana.

Emocionāla – tā ir izslēgšana no grupas, draudu izteikšana.

Seksuāla – kad bērni un jaunieši tiek piespiesti iesaistīties seksuālās darbībās.

Piektā vardarbības forma – bezrūpība un nevērīga izturēšanās.

"Dēls nokārtoja matemātikas iestājeksāmenus un tika vienā no Rīgas prestižajām ģimnāzijām. Izvēlējāmies skolu ar spēcīgu matemātiku. Bērnam, kurš ir talantīgs matemātikā, klibo sociālās prasmes – viņam ir Aspergera sindroms. Atklāti par to pateicu arī skolā, un... ģimnāzijas personāls pielika pūles, lai panāktu, ka dēls turp nenāk. Oficiāli viņi nevarēja atteikt, jo visi kritēriji bija izpildīti. Lūk, viens no paņēmieniem bija stāsti, kā viņu skolā "deputātu bērni" sitīs! Par to, ka citāds. Ka pedagogi sajūsmā berzēšot rokas un vēl pamācīšot, kā sākt sist tur, kur nav videonovērošanas kameru, lai tad, kad viņš sāks sist pretī, būtu jau pie kamerām."