Atis Zviedris: pateikt 'jā' Dieva priekšā ir daudz vieglāk nekā bildināt

''Pateikt ''jā'' Dieva priekšā un topošās sievas priekšā ir daudz vieglāk nekā bildināt,'' tā Atis Zviedris iesāka stāstu par savas nu jau sievas rokas lūgšanu. Viņam, nevilcinoties un smejot, par šādu atziņu pasakās otrs raidījuma viesis Mārtiņš Kapzems, kurš arī šovasar bildinājis savu mīļoto sievieti. Raidījuma vadītāja Zane Vaļicka ziņkāres mākta Atim jautā, kāpēc viņš gaidījis septiņus gadus, lai kristu celī, uz ko mūziķis atbild: ''Man gredzens divas nedēļas bija kabatā. Es visu laiku gaidīju, es domāju, ka esmu tāds spontāns džeks, kurš visu laiku dara tādas spontānas lietas. Tad arī visticamāk tas bildinājums būs spontāns – kaut kur, kaut kādā skaistā vietā, brīdī, laikā.'' Raidījuma vadītāja Daina Jāņkalne nosmej un retoriski jautā, vai katru rīta, izejot no mājas, vienā kabatā bijis telefons, bet otrā gredzens. Savukārt Atis turpina par bildinājumu.

''Tagad mums bija vienā citā raidījumā ar līgavu jāfilmējas, tajā brīdī vēl draudzeni. Tur tematika tieši par pāru lietām. Un vakarā mums bija plāns braukt pie viņas vecākiem uz vakariņām. Un tad es sapratu – vakariņas, vecāki. Tad es pēc senlatviešu tradīcijām prasīšu vecākiem atļauju. Beigās manā galvā tas tā saslēdzās, ka tam tā jānotiek. Un tad pienāca tas brīdis. Tu ieej tualetē, skaties uz sevi spoguli kādas desmit minūtes. ''Ati, tu taču māki runāt. Viss taču ir kārtībā. Tas nav nekas, tas ir bildinājums. Tu vienkārši paņem to gredzenu, tu paprasi vecākiem atļauju, nokrīti celī un sagaidi ''jā'', ja? Pagaidi! Bet ko tu teiksi? Kā tu sāksi? Ar kuru vārdu? Izdomā, ar ko tu sāksi, ar kādu vārdu tu sāksi!'' savas tā brīža domas un sajūtas atklāja Atis. Pēc aptuveni desmit minūtēm mūziķis nodomājis ''kā būs, būs'' un devies draudzeni bildināt. ''Ir istaba, nostājies, gaidi, kad beigsies čalas un sarunas. Gaidi, kad kāds pievērsīs uzmanību, bet neviens nepievērš, jo visi tur runā par sportu, politiku, visu ko. Nepietiek ar to, ka tu jūties kā muļķis, bet vēl ir tas, ka ir tie sviedri – auksti, karsti sviedri, kas mijas aptuveni divu sekunžu intervālā. Man bij, ko teikt. Un visi pagriežas, un tu sāc tādu monologu. Monologu, kur es nevaru nocitēt nevienu vārdu, es neko neatceros, ko es pateicu. Bet es pieļauju, ka tajā monologā bija kādi simts komati, dominēja vārdi – un, bet. Tad es nokritu celī un prasīju ''jā'' vārdu. Protams, man tika atbildēts pozitīvi. Paldies Dievam, jo pēc tādas runas, iespējams, ka kāda varētu arī pārdomāt,'' smejoties Atis atceras savas sievas Anetes bildinājumu. Kapzems pēc dzirdētā apstiprina, ka vismaz sajūtu līmenī viņam, bildinot savu līgavu, bijis diezgan līdzīgi.

Stāsta beigās Atis vēl piebilda, ka emociju gamma, kas bildinājuma laikā izskrien cauri cilvēka galvai, cilvēkam, kurš savu ikdienu pavada uz skatuves runājot, pelna ar to naudu, ir neiedomājama. ''Un pēkšņi tu nevari, tu nemāki runāt.''