Trīnīšu tētis Ēriks Bauers: bērni ir jāradina pie darba un disciplīnas  (2)

Cik ātri vai lēnām, cik viegli vai grūtāk paskrējuši gadi, kopš abi ar Maiju gaidīja it kā vienu mazulīti, Tēva dienai veltītā sarunā stāsta Ēriks. Viņam ir gana daudz secinājumu gan par bērnu audzināšanu, gan sabiedrībā pārspīlēto viedokli – lai nolemtu par labu bērna ienākšanai ģimenē, nepieciešams tik un tik daudz naudas... Neesot tik traki, turklāt pēdējos gados arī valsts nākusi pretim daudzbērnu ģimenēm, piedāvājot dažādas atlaides. Tiesa, tiesa, Latvijai vēl esot tāls ceļš ejams līdz citās valstīs pieejamām atbalsta formām, taču bērnu, tostarp trīnīšu, laišana pasaulē nav nekāda neiespējamā misija finansiālā aspektā.

Bieži dzirdēti stāsti par to, cik apjukuši mēdz būt vīrieši, uzzinot, ka pēc deviņiem mēnešiem būs tēva lomā. Ēriks vēsti, ka būs tētis, jau gaidījis. Abi gaidījuši. "Mēs jau zinājām, ka pieteicies mazulis. Taču tai reizē, kad ārsts paziņoja par gaidāmajiem trīnīšiem, es nebiju klāt. Maija viena bija devusies pie ārsta. Panikas pēc šādas ziņas saņemšanas nebija, taču pārsteigums gan. Tad jau bija jāsāk domāt... Mums jau tie bija pirmdzimtie, tu jau nezini, ko gaidīt... Pēc ziņas par trīnīšiem ik pēc divām nedēļām braucām uz Rīgu, lai kontrolētu, kā klājas mūsu mazuļiem," atminas Ēriks.

"Mums jau pateica, ka bez režīma būs grūti, tāpēc uzreiz to ieviesām, lai visi reizē mostos, reizē ēstu. Disciplīna bija jāuztur kopš viņu dzimšanas, jo, ja sāksies piekāpšanās, izdabāšana, galā netiksim. Tāpat jau viņi trīs reizes naktī modās, lai ēstu. Ja vēl visi autiņbiksītes piestrādā tā, ka viss apģērbs un gultas veļa jāmaina... Es tajā laikā arī paralēli strādāju... Viegli nebija, īpaši periodā, kad nāca zobi," atminas Ēriks. Visgrūtākais periods mazuļu aprūpē bijis, tuvojoties gada vecumam, kad jau sākotnējās enerģijas rezerves bija diezgan patukšotas. Taču Ēriks centies iespēju robežās strādāt no mājām, bet sporta pasākumi brīvdienās netika atcelti, tāpēc iespēju robežās ģimenei palīdzējusi gan Ērika mamma, kas dzīvojot netālu, gan Maijas mamma braukusi no Valmieras. Tomēr ikdienā tikuši galā pašu spēkiem. "Bija laiks, kad paēst siltu ēdienu bija ekstra. Bet, ja mums ar sievu bija jāizvēlas – doties ciemos vai pagulēt, izvēlējāmies miegu."

Katrs no Ērika trim dēliem esot ar savu raksturu, taču arī viens bez otra nevarot. Tētis smejoties stāsta, ka, piemēram, aizvedot uz kādu nodarbību vienu vai divus dēlus, viņi spēj koncentrēties, taču, ja kopā ir visi trīs, saņem drosmi – un nevarot visus novaldīt. Tā esot ar visu – pamēģinājuši mazos aizvest uz nodarbībām mūzikas skoliņā, sporta aktivitātēs, bet, tikko ir visi trīs kopā, tā nevarot koncentrēties darāmajam. Kad Ēriks vai Maija dodas uz treniņu zāli, mazie ir līdzi, tad vienā sporta zāles stūrī darbojoties savā vaļā – tur izskrienas, izliek enerģiju. Lai gan puiku mamma un tētis ir florbolisti, ģimenē netiek domāts to pašu uzspiest darīt arī trīnīšiem. "Skaidrs, ka viņi jau sporta zālē redz – kāds skrien, kāds vingro, kāds spēlē florbolu, tad jau redzēsim. Bet viņi mums arī dzied, zīmē, līmē, griež... Nākamgad plānoju puikas uzlikt uz slidām, lai iemācās slidot. Kādreiz kāds no puikām arī paķer florbola nūju, bet pagaidām uzmanība ir visai īslaicīga," stāsta Ēriks.

Artūrs esot vairāk ieinteresēts sportā, Emīls ļoti labi runājot, turklāt sarežģītiem vārdiem, viņam esot ļoti labi attīstīta loģiskā domāšana, nemitīgi uzdodot pretjautājumus, bet Kristaps esot emocionālāks – ja kaut kas nepadodas, tad ir kreņķis. "Speciāli nevirzīsim viņus nekur, vēl jau nedaudz par mazu, lai saprastu, kas kuram labāk padosies un interesēs. Taču vienlaikus arī gribu uzsvērt, ka nedaudz ir jāpiespiež, ja sāk ar kaut ko nodarboties, lai nebūtu nemitīga mētāšanās," saka Ēriks.

Patlaban visi trīs brāļi iet bērnudārzā, patīkot, sak, nekāda vaina. Bet, ja bez slimošanas dārziņā pagājusi pilna darba nedēļa, tad ceturtdienās un piektdienās brālīši mēdzot arī sagurt, kļūstot čīkstīgāki.

Maija un Ēriks ir atgriezušies sociālajā vidē – abi strādā pilnu slodzi. Maija strādā skolā par sporta skolotāju, kā arī vada florbola pulciņu meitenēm, bet Ēriks novadā turpina organizēt sporta dzīvi, bet vakaros joprojām trenē sieviešu komandu "Lekrings". Lai visa ģimene vairāk varētu būt kopā, visu lieko viņi esot atmetuši. Maija gan vēl aktīvus treniņus neesot atsākusi, jo pērn radušās problēmas ar ceļgaliem. Kā saka Ēriks, vēl redzēs, vai vispār varēs atsākt spēlēt.

Vaicāju Ērikam, kā viņš tika audzināts, vai metodes, ko pats pielieto, atšķiras no viņa vecāku izvēlētajām. "Pamatu pamats ir disciplīna, īpaši puikām. Jaunu riteni neizdomāsi. Jā, es dažas lietas nedarītu tā, kā mans tēvs darīja, tomēr ir jāapzinās, ka bērnam nevar darīt to, ko viņš grib, nevar tikai pakļauties. Bērniem ir jābūt disciplīnai, turklāt viņiem tā tīri labi patīk, viņi labāk jūtas. Stingrībai ir jābūt, un nebūt nav tā, ka tēti tāpēc mazāk mīlēs. Jā, tajā brīdī varbūt viņam mamma šķitīs mīļāka, bet disciplīna rezultātus nesīs vēlāk. Pretējā gadījumā viss vēlāk atspēlējas skolas laikā, kad bērni dara, ko grib. Visatļautība ne pie kā laba nenoved. Man vēl ir divi brāļi, un mēs visi trīs tikām audzināti pie darba, pie tā, ka viss pašiem jānopelna," par metodēm dēlu audzināšanā stāsta Ēriks.

"Ja bērns nomet papīru, tu nedrīksti to pacelt, tas ir jāizdara pašam bērnam. Skaidrs, ka viņš var būt neapmierināts, bet tas ir jāieskaidro. Tāpat ar mantu kārtošanu – sākotnēji kopā tās vācām, bet tad jau atbildība pāriet uz pašiem bērniem. Tas pats ar putekļusūcēju – ja viņi redzēs, ka vecāki tīra, pucē, arī paši sniegsies pēc darbarīkiem. Laukos mūsu puikas smuki sazāģētos zarus velk, jo redz, ka visi strādā, – tad arī viņi izrāda iniciatīvu," ir pārliecināts Ēriks.

"Ar Maiju gribējām trīs bērnus. Tie mums jau ir, bet emocionāli jau trīnīši šķiet kā viens. Tā ir viena izdzīvota grūtniecība, viens bēbīša periods. Mūsu draugiem nesen piedzima mazulis, skatāmies uz bēbīti... Mums jau šis laiks sen kā garām. Esam jau nedaudz atgājuši no visām grūtībām. Kad mūsu puikas paaugsies, noteikti gribam vēl divus bērnus," nākotnē raugās Ēriks.

Tiesa, valsts atbalsts trīnīšu piedzimšanas gadījumā ir gana liels – vairāk nekā 8000 eiro, kā arī vēl pašvaldības piešķirtie 3000 eiro, kā tas bija Ērika ģimenes gadījumā, lai gan pašvaldību piešķirtie pabalsti ir atšķirīgi. Viņš saprot, ka trīnīši ir tādā priviliģēto sarakstā, jo par dvīņiem nekādu īpašo pabalstu nav – tā, it kā būtu viens mazulis. Ēriks arī saprot tās ģimenes Latvijas pierobežā, kuras bērnus deklarē Valgā, Igaunijā, jo tur, piemēram, par trīs bērniem valsts maksā ap 500 eiro, kamēr Ērika un Maijas trīnīši no valsts patlaban saņem 134 eiro pabalstu. Amatas novada pašvaldība visiem daudzbērnu ģimeņu bērniem sedz ēdināšanas izmaksas bērnudārzā, kas nozīmē, ka Ērika puikas to var apmeklēt bez maksas.

Vēl Ēriks kā labu atbalstu min mājokļu garantijas programmu "Altum". Pateicoties tās sniegtajām iespējām, viņi no paziņām iegādājušies dzīvokli, ko paši pārveidojuši pēc saviem ieskatiem, izveidojot piecas istabas. Dzīvojamās platības trūkumu Ēriks min kā galveno problēmu daudzās jaunajās ģimenēs. Arī Cēsu pusē, pat lauku teritorijās, trūkst dzīvojamo platību. Bet, ja valstī nemitīgi tiek runāts par demogrāfisko rādītāju kritumu, Cēsu pusē nekas par to neliecinot – bērnudārzi pilni, arī laukos. Uz šīs pozitīvās nots mūsu sarunu arī noslēdzam, jo šķiet, ka nevar būt jaukāku ziņu par tām, ka Latvijā dzīvo mīloši un atbildīgi tēvi, Latvijā ir ģimenes, kuras nebaidās grūtību un vēlas kuplu saimi.

Portāls "Cālis" sirsnīgi sveic visus tētus Tēva dienā!

Šī ir pirmā Baueru ģimenes intervija medijiem, kopš mazie piedzima. Ģimene atgādina, ka šajā rakstā publicētās fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt!