Kā vecākiem tikt galā ar stresu, lai paši neizdegtu

Izdegšana ir bīstama ne tikai tiem, kuri zaudē interesi par to, ko dara. Tai ir daudz dziļākas saknes, un tā var ietekmēt vecāku mīlestību pret bērnu, norāda "Psychologyjournal". Mūžīgais stress un spiediens, kas bieži izjūtams vecākiem, var novest pie emocionālā kontakta zaudējuma un agresijas. Mēs visi zinām, – kad mamma ir labā noskaņojumā, viņa daudz vieglāk uztver bērnu palaidnības. Un viss mainās, ja viņai ir problēmas vai depresija. Tad jebkāda bērna rīcība tiek uztverta kā traģēdija.

Bet tagad iedomājies, ka mamma visu laiku atrodas tādā stāvoklī: viņa ir nogurusi un piedzīvo trauksmi. Vecāku dzīvē ir pietiekami daudz stresa un trauksmes bērnu dēļ. Psihoterapeite Adriana Imža sniedz desmit praktiskus padomus, kā tikt galā ar vecāku stresu.

Pietiekami bieži jaunajiem vecākiem saka: "Nu ja, lūk, mūsu vecmāmiņas dzemdēja pa desmit bērniem, un nekas, bet jūs ar vienu nespējat tikt galā!" Taču patiesībā kultūras normas, ieguldījumi un gaidas attiecībā pret vecākiem, kā arī pret bērniem, ir mainījušās. Agrāk jaundzimušais pusi dienas varēja pavadīt šūpulītī, kuru laiku pa laikam pašūpoja kāds no vecākajiem bērniem ģimenē, un bija ne īpaši labi paēdis un tīros autiņos, jo mamma pa to laiku nodarbojās ar citām lietām. Agrāk no desmit dzimušajiem bērniem izdzīvoja aptuveni puse bērnu, bet teju katra trešā sieviete dzemdībās mira, tad tagad situācija ir citāda – mēs vairs nepaļaujamies uz dabisko atlasi un precīzi zinām, ka katrs mūsu solis, katrs mūsu ieguldījums ietekmē to, kāds būs bērna liktenis, kā pret vecākiem attieksies sabiedrība un cik liela iespējamība, ka pieaugušais bērns gribēs mūs redzēt. Tas izdara milzu spiedienu uz vecākiem: vai es pareizi viņu baroju, vai pareizi turu, vai pareizi, ka nosūtīju viņu uz bērnudārzu? Tā arī rodas vecāku stress – tas arī noved pie izdegšanas, empātijas zuduma, bezspēcības sajūtas, bezpalīdzības, bet dažreiz arī agresijas pret bērnu. Kā tikt galā ar šo situāciju? Pastāv dažas rekomendācijas, ko iesaka psihoterapeiti.

1. Jaunu, svarīgu attiecību radīšana – mijiedarbība ar citiem cilvēkiem palīdzēs samazināt trauksmi un vientulības sajūtu. Īpaši tiek ieteiktas kopīgas, garas, nesteidzīgas pastaigas skaistās vietās reizi vai divas reizes nedēļā – šajā gadījumā vienlaicīgi darbojas vairāki stresa samazināšanas faktori: tuvības sajūta, esot dialogā ar kādu, fiziska aktivitāte, kā arī sensorā stimulācija.

2. Speciālisti iesaka vairāk uzmanības pievērst bērna uzvedības pozitīvajiem signāliem. Diezgan bieži vecāki raugās uz to, kas bērnam padodas sliktāk, vai uztraucas par bērnu nākotni kādu grūtību dēļ. Īpaši tipiski ir pievērst uzmanību skolotāja teiktajam par bērna problēmām (par sasniegumiem bieži vien viņi tik naski nerunā) – bet tas noved pie tā, ka negatīvās lietas daudz vairāk nostiprinās un reproducējas. Ja vien vecāki spētu vairāk uzmanības vērst uz bērna stiprajām pusēm: "Viņš ir ietiepīgs – spēs par sevi pastāvēt", "Viņš izdomā viltīgas lamatas – spēs pārvarēt grūtas situācijas", "Viņam ir svarīgas manas domas – es vienmēr varēšu atbalstīt viņu ar savu padomu", tad bailes un trauksme noteikti samazināsies.

3. Labāk koncentrēties uz labiem jaunumiem – īpaši, kas notiek blakus jums. Jo tuvāk labas ziņas, jo labāk. Ja ir iespēja piedalīties kādos publiskos svētkos, karnevālos, gadatirgos – tā ir ļoti vērtīga un palīdzoša pieredze. Tāda informācija samazina stresu un paaugstina sajūtu, ka mēs dzīvojam labā un drošā vietā vai vismaz dažādo bezcerību un skumjas.

4. Nav vērts censties paredzēt potenciālās briesmas – pētījumi rāda, ka mēs slikti pareģojam to, kas mums sagādās neērtības. Toties mēs varam plānot to, kas mums nāks par labu. Tāpēc labāk ir plānus kalt nevis tā, lai samazinātu diskomfortu, bet tā, lai tie mums gādātu par komfortu.

6. Sliktas lietas notiek. Šajā gadījumā ar stresu labāk tiek galā tie vecāki, kuriem izdodas uz situāciju paraudzīties no cita skatpunkta. Tāpēc gadījumā, ja viss norit ne tā, kā gribētos, tiek rekomendēts divreiz paraudzīties uz situāciju: pirmoreiz pastāstīt savas domas un jūtas. Otro reizi – apdomāt, kādas iespējas man šī situācija ir radījusi, ko esmu iemācījies, kā es sev varu palīdzēt? Ieradums tā darīt regulāri ievērojami samazina vecāku stresa līmeni, ir pārliecināta psihoterapeite.

7. Dažādi empātijas tipi. Diezgan bieži vecāki ir pakļauti emocionālai empātijai – viņi jūt to pašu, ko bērns. Tajā ir savi plusi, bet šāds tips ir ļoti bīstams, ja bērns ir dusmīgs, nobijies vai traumēts – vecāks jūt to pašu, baidās, kreņķējas vai dusmojas – un paradoksālā veidā emocionāli "uzsprāgst" pret bērnu. Daudz efektīvāka šajā gadījumā ir kognitīvā empātija – nevis just to pašu, ko bērns, bet ieši pretēji – padomāt par to, kā šajā situācijā viņam palīdzēt. Tādā veidā mēs atslēdzamies no negatīvo pārdzīvojumu avota un sākam no jauna pret bērnu attiekties kā pret rūpju objektu, skaidro Imža.

8. Ja bērniem ir problēmas ar miegu – dažos gadījumos labāk no tā netaisīt lielu problēmu, bet tieši pretēji – nedēļu vai divas atstāt bērnu "dzīvoties" un vienkārši pašam doties gulēt (protams, ņemot vērā bērna vecumu un potenciālos bīstamības faktorus, kas var iestāties, ja viņš ir nepieskatīts). Daudzi vecāki baidās, ka šajā gadījumā viņi paliks bez personīgā laika – jo šis laiks – stundiņa vai divas, kad bērns jau guļ, bet tu vēl vari pasēdēt – ir teju vienīgais laika sprīdis, kad vecāks ir brīvs. Bet dažreiz tas arī ir grūtību iemesls. Paradoksālā veidā, – jo vairāk spēka vecāki tērē, lai bērnu noliktu gulēt, jo lielāks stress un problēmas viņā tiek provocētas. Esi piekusis likt bērnu gulēt? Liecies gulēt pats, tā iesaka psihoterapeite.

9. Dari to, kas tev sagādā prieku. Bērniem jāizpilda mājasdarbi? Jā, tas ir svarīgi. Mājasdarbi pabeigti? Tad izdari kaut ko sev. Nekavējoties. Tieši tagad. To, kas tev patiešām ļoti patīk. Padejo, pakliedz, pastaigājies, izej uz balkona un palūkojies naksnīgajās debesīs... Ieslēdz savā dienas ritmā prieku, baudi un relaksējies – jo vairāk, jo mazāks stress tev būs.

10. Pievieno sportu, dejas – visu, kas ienāk prātā. Stresa samazināšana nav saistīta ar notievēšanu – tāpēc būs absolūti pietiekami, ja pavingrošanai vai padejošanai atlicināsi vien 10–15 minūtes laika, un tev jau kļūs labāk.