Atgriezties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma – mammu pieredzes stāsti

Darba gaitu atsākšana pēc tam, kad mājās ar mazuli pavadīts gads, pusotrs vai pat vairāki gadi, ja izlemts radīt bērniņus ar mazu vecuma starpību, ir izaicinājums ne vienai vien mammai. Nereti nomainījušies kolēģi darbavietā, kurā atgriezies no jauna, citreiz jāsastopas ar pilnīgi jaunu vidi, ja izvēle kritusi par labu darba maiņai. Tāpat ar satraukumiem nezināmā priekšā roku rokā iet raizes par to, kurš tad pieskatīs bērniņu, kamēr mamma darbā. Tālāk vari iepazīties ar četru mammu pieredzes stāstiņiem par to, kā viņām veicies, atgriežoties darbā, un kādas pārdomas tas raisījis.

Sanda ir divu bērnu mamma, un gadījās tā, ka atsākt pilnas slodzes darbu viņa varēja tikai divus gadus pēc tam, kad noslēdzās otrā bērna kopšanas atvaļinājums. Kopumā ar bērniem mājās viņa pavadījusi piecus gadus, līdz radusies iespēja sākt strādāt jaunā darbavietā. Vaicājot par to, vai Sanda tam kā īpaši gatavojās, viņa atbild šādi: "Pamatīgi ar bērniem izrunājām to, kādas būs turpmākās ikdienas gaitas katra dzīvē. Pastāstīju dēlam un meitai, kur strādāšu, kāpēc to darīšu un kā mainīsies sadzīve pirms un pēc dārziņa."

Pirms uzsākt jauno darbu, Sandai bijis visnotaļ liels uztraukums, kas esot tikai pašsaprotami. "Bailes par to, vai viss sanāks, vai veiksies tik raiti, kā pati vēlos. Satraukums milzīgs, jo strādāt atsāku pēc tik lielas pauzes vairāku gadu garumā. Tu pats sāc justies kā bērns, jo nav viegli atgriezties pieaugušo pasaulē. Taču, kad sāku strādāt, viss uztraukums pazuda. Jāpateicas bērnu tētim, kurš šo posmu man padarīja vieglāku, uzņemoties manus mammas pienākumus vairāku nedēļu garumā, kad tikko sāku strādāt. Tas deva man iespēju pilnībā koncentrēties jaunajam dzīves posmam."

Andželika, četrus gadus vecās Luīzes mamma, stāsta, ka viņas nelielā prombūtne no bērna sākās jau bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, kad viņa atsākusi pārtrauktās studijas koledžā. "Īsi pirms meitiņas pirmās dzimšanas dienas atsāku studēt. Sākotnēji divreiz nedēļā, nedēļas nogalēs, vēlāk jau pārgāju vakara grupā un uz koledžu devos trīsreiz nedēļā," stāsta Andželika. Viņa arī atklāja, ka pirms tam daudz runājusi ar meitiņu: "Nezinu, vai viņa kaut ko saprata no tā visa, ko viņai stāstīju, bet runāju daudz. Atzīšos – tas arī bija veids, kā sevi morāli sagatavot studijām. Atceros, ka biju ļoti satraukusies par to, kā meita pieņems to, ka trīsreiz nedēļā vakaros manis nebūs. Pārdzīvoju vairāk nekā pati meita, lai gan centos ārēji saglabāt neitrālu sejas izteiksmi, lai meita neko nejustu, bet bērni tāpat visu jūt."

Andželika arī atklāj, ka pirmā nedēļa nepavisam nav bijusi viegla. Katru reizi, kad viņa izgājusi pa mājas durvīm, vēl minūti pie tām aizkavējusies, pastāvējusi, pārliecinājusies, ka meita neraud, ievilkusi elpu un devusies savās gaitās. "Labi, ka vīram bija iespēja pārņemt stafeti un palikt ar meitu manas prombūtnes laikā, līdz ar to varēju būt pilnīgi droša, ka viss būs kārtībā," atceras Andželika.

Pēc kāda laika viņa arī uzsākusi darba gaitas, kas bijis emocionāli grūtāk ne tikai viņai, bet arī meitai. Abām bijušas lielas pārmaiņas vienlaicīgi, jo mamma devusies uz darbu, bet meita uzsākusi bērnudārza gaitas. "Abām vienāds satraukums, man pirmā darba diena, viņai pirmā diena dārziņā. Labi, ka bija iespēja sarunāt ar darba devēju, ka būšu tikai līdz pusdienlaikam, lai varētu meitiņu izņemt no dārziņa. Mums bija tipiskais trīs dienu likums – pirmās trīs dienas meita gāja ar prieku uz dārziņu, ceturtajā jau sāka raudāt un izrādīt izteiktu nepatiku. Vēlāk jau viss pakāpeniski sakārtojās. Šķiet, viņai un arī man bija vieglāk adaptēties, jo abas bijām izgājušas cauri pirmajai pieredzei ar studiju atsākšanu."

Divu bērnu mammai Lindai sakritis tā, ka pirmajam BKA uzreiz sekojis nākamais, tāpēc viņa darba gaitas atsākusi pēc četrus gadus ilgas prombūtnes. "Morāli gatavojos, jo, saprotams, visiem mainīsies dienas kārtība, režīms. Es biju tik izpumpējusies bērnkopībā, ka nevarēju sagaidīt, kad varēšu mesties darbos. Visi mani kausiņi, kas vajadzīgi, lai tiktu galā adekvāti ar diviem mazajiem, kuriem ir divu gadu starpība, bija izsmelti pavisam," atklāta ir Linda. Viņa arī pastāsta, ka bijusi kašķīga, neapmierināta un licies, ka savs "es" pazaudēts uz neatgriešanos. Linda arī vaļsirdīgi atzīstas, ka licies – tuvojas depresija.

Kad pienācis brīdis atgriezties darbā, bijis satraukums, jo bija skaidrs – visiem ģimenes locekļiem mainīsies dienas kārtība un būs jāsāk to organizēt citādi. Linda piebilst, ka pie jaunā dienas ritma visi pieraduši ātri un jaunie apstākļi paši salikušies pa plauktiņiem. "Pats galvenais, ka no šīm pārmaiņām esam ieguvēji visi – bērni sāka pavadīt vairāk laika ar tēti, mans "es" arī atplauka, bet attiecības ar vīru uzlabojās. Katra bērna pīkstēšana vairs tik ļoti nenokaitināja, lai gan pašā sākumā, atnākot mājās, pie bērnu ķīviņiem bija doma "ak, es gribu prom no mājām, kā mani tas troksnis tracina". Sajūta bija tāda, ka beidzot varu ieelpot svaigu gaisu." Linda ar gaišu smaidu piebilst, ka šobrīd, kad bērniem ir savas dienas gaitas, bet viņa ir darbā, liekoties, ka diennaktī ir par maz stundu, lai visu paspētu.

Kas attiecas uz pašām darba gaitām, Linda stāsta, ka iepriekšējā darbavietā atgriezties nav bijis iespējams, tāpēc atradusi jaunu darbu. Sākums nav bijis viegls, jo pēc tik ilga laika, kas aizvadīts mājās, rūpējoties par diviem bērniem, bijis grūti atcerēties dažādas ar darba specifiku saistītas lietas. "Likās, ka smadzenes ir zaudējušas visas spējas sakarīgi domāt, runāt un atcerēties," savā pieredzē atklāta ir Linda.

Kristīne (vārds mainīts), kura ir divgadīga puisēna mamma, pirms vēl palika stāvoklī, pārtrauca darba attiecības ar iepriekšējo darbadevēju, tāpēc laikā, kad dienas aizvadīja mājās ar mazuli, atrodoties BKA, viņai nebija sajūtas, ka pēc ilgā atvaļinājuma būs, kur atgriezties. "Tā bija ļoti traucējoša sajūta, jo tas man iekšēji radīja stresu un nepilnvērtības sajūtu, nedaudz arī sirdsapziņas pārmetumus, ka varbūt nevajadzēja pirms bērna iet prom no darba, jo nebūs siltās vietiņas, kur atgriezties," stāsta Kristīne, piebilstot, ka šīs domas viņu nomākušas, kad dēlēns bijis pusgadu vecs. "Sapratu, ka pēc gada man ir jāatgriežas darbā un man nav, kur atgriezties, un ir robs manā CV."

Kad Kristīnes dēlam apritējis gads, pēc mēneša jaunā mamma uzsākusi studijas, jo jutusi nepieciešamību būt sabiedrībā un vēlmi ikdienā izrauties un darīt ko tādu, kas nav tikai bērna kopšana un mājas darbu paveikšana. "Papildus meklēju mazos darbiņus, lai varētu piepelnīties no mājām, bet īsti neko neatradu. Un tad radās iespēja darboties brīvprātīgi NVO sektorā. Šo iespēju uztvēru kā lielu glābiņu, jo – jā! – beidzot varēšu izrauties no bērna lietām un satikt cilvēkus, darot kaut ko, kas mani piepildītu!" Kristīne darba gaitās atgriezās lēnām, vairāku mēnešu garumā.

"Vienīgie mani pārdzīvojumi un sirdēsti bija par to, kur es likšu bērnu un vai nebūs pārāk ātri viņu palaist bērnudārzā, jo tajā laikā dēlam bija tikai pusotrs gadiņš. Sākās nelielas problēmas ar bērnudārziem un cīniņš, kā vispār viņu tur dabūt, jo visur viss pilns un rinda nav pienākusi," stāsta Kristīne, neslēpjot, ka satraukums bijis liels par to, kā apvienot darbu, studijas un bērna audzināšanu, taču uzsmaidījusi veiksme un dēlēns uzņemts dārziņā. Sākumā puisēns bijis gražīgs, taču dārziņā iejuties un nu turp dodas ar prieku.

"Strādāšana man bija kā atpūta un atslodze no ikdienas soļa, jo dēls ir ļoti aktīvs un ar viņu nav viegli tikt galā ikdienā," stāsta Kristīne. Viņai arī darba ziņā paveicies, jo var strādāt no mājām un šobrīd, kad puisēns jau paaudzies, var saplānot savus darbus, kā vēlas. "Manā gadījumā atsākt darba un studiju gaitas pēc lielā pārtraukuma un prāta atslodzes ir grūti, jo ir mainījusies mana pašsajūta un reizēm jūtos kā apdullusi – liekas, ka bērns piebļauj galvu, jācenšas koncentrēties darbam, jo tas prasa prāta resursus un plānošanu, daudz jāstrādā pie datora. Tāpēc reizēm ir grūti savākties," nekautrējas atzīt Kristīne.