Mēs vairs neesam galvenie – stāsts par glābējsilītē atstāta mazuļa ienākšanu jaunā ģimenē

Latvijā pirmā glābējsilīte tika atklāta 2009. gada 8. septembrī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Šobrīd Latvijā darbojas astoņas glābējsilītes – Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Rēzeknē, Madonā, Valmierā. Glābējsilītes projekta 10 gadu darbības laikā Latvijā ir izglābtas 46 jaundzimušo dzīvības, un lielākā daļa atstāto bērnu atraduši savu vietu mīlošās ģimenēs. Divi bērni ir atgriezušies savā bioloģiskajā ģimenē. Svinot glābējsilīšu 10 gadu pastāvēšanu Latvijā, piektdien, 27. septembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks konference "Glābējsilīte Latvijā: 2009–2019", kurā pulcēsies projektā iesaistītās puses un sadarbības partneri – pašvaldību, slimnīcu un bāriņtiesu pārstāvji, sociālie darbinieki, policijas, ministriju un mediju pārstāvji, atbalsta organizācijas, mecenāti un projekta atbalstītāji jau no tā pirmsākumiem.

Portālam "Cālis" bija izdevība parunāt ar Evu, puisēna, kurš tika atstāts glābējsilītē, mammu. Informācija par adoptētājiem ir konfidenciāla, un, sargājot ģimenes privātumu, šajā stāstā ir mainīts gan mammas vārds, gan nedaudz "piekoriģēts" bērna vecums. Kā saka Eva, pienāks laiks un bērniņš uzzinās patiesību, bet līdz tam vēl tālu, tādēļ rakstā saglabājam anonimitāti. Ar Evu tiekamies mazā, omulīgā kafejnīcā un, malkojot kafiju, runājam par viņas ģimeni pirms un pēc laika, kad tajā ienāca "trešais", par robiem adoptēšanas procesā, par neaprakstāmo laimi, kļūstot par vecākiem, par mazo, kurš ir ļoti sabiedrisks un zinātkārs zēns.

Rindā uz ģimenes laimes bagātināšanu

Eva ar vīru kā pāris ir kopā gandrīz 20 gadu, taču pašiem nav izdevies kļūt par vecākiem savam mazulim. Lai tiktu pie bērniņa, darījuši daudz ko, taču mazulis nav pieteicies. Tā kā gadi gāja un cerība tikt pie pašu mazuļa nedaudz noplaka, abi nolēmuši, ka kļūs par adoptētājiem. Uzrakstījuši iesniegumu, ka vēlas kļūt par vecākiem bērniņam no dzimšanas līdz divu gadu vecumam, un paralēli sākuši likumā noteikto procedūru. "Mēs jau uzreiz zinājām, ka jāgaida būs ilgi. Bet gribējām mazu bērniņu, dzimumam gan nebija nozīmes. Kad bijām tikuši līdz psihologa atzinumam, ka esam piemēroti, lai adoptētu bērnu, kad bija atzinums par mums kā adoptētājiem, savu iesniegumu nedaudz koriģējām, pamainot potenciālā bērna vecumu līdz trim gadiem. Jau uzreiz sapratām, ka tā savā ziņā ir laimes spēle, bet nu esam laimīgi un priecīgi vecāki divarpus gadus vecam puisēnam," stāsta Eva.