Bezspēcība vardarbības priekšā. Latvijas problēma – augstais tolerances līmenis

Turpinot rakstu sēriju par vardarbību skolā, šoreiz vērsīsim uzmanību uz bezspēcības sajūtu, ko piedzīvo gan vardarbības dēļ cietušie bērni, gan viņu vecāki un skolas pedagogi. Ja varmākas vecāki nevēlas situācijā iedziļināties, ja paši ar savu audzināšanu iniciē bērnā šādu uzvedības modeli, situāciju labot nav vienkārši un dažreiz ir pat neiespējami. Tā vietā esot pareizāk censties nostiprināt upura iekšējos resursus, padarot viņu imūnu pret pāridarītāju.

Šajā rakstā piedāvāsim iepazīties ar konkrētu gadījumu kādā Pierīgas skolā. Lai gan upuris skolu ir pametis, tās nosaukumu neatklāsim, tādā veidā cerot vēl vairāk nesaasināt situāciju konkrētajā klasē. Par mobingu starp skolēniem 7.–9. klases vecumposmā stāstīs kādas meitenes tēvs, par pasākumiem, ko dara skola, – izglītības iestādes direktors, savu redzējumu sniegs arī vecāki, kura dēls ir viens no dažu pusaudžu bariņa, kuri tiek uzskatīti par atmosfēras gandētājiem klasē, bet problēmas psiholoģisko pusi aplūkos pusaudžu psihologs Jānis Lapa, kurš konsultē gan krīžu centrā "Skalbes", gan Pusaudžu resursu centrā, gan arī ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu uzticības tālruņa konsultants, bet pavisam īsu situācijas redzējumu atklāj psihoterapeits Andis Užāns.

Direktora novērojumi kopumā liecina, ka bērni neprot risināt konfliktus, neprot sarunāties un to visu viņi redz ģimenē. Skolas vadītājs situāciju skolā salīdzina ar piedalīšanos ceļu satiksmē – visi gribētu, lai autovadītāji viens otru ciena, palaiž pa priekšu, ievēro noteiktu braukšanas ātrumu, bet visi zina, ka tā nenotiek. Arī uz ielas var redzēt dažādas šoferu emocijas – cits kliedz, lamājas, cits parāda dūri otram... Un bērni to visu redz. Kāpēc lai viņi uzvestos citādi? "Tas, kas notiek skolā, ir visas sabiedrības spogulis. Ja bērnam nav kaut kas pa prātam, viņš dara to, ko novērojis pie saviem vecākiem," no pieredzes stāsta direktors, piebilstot, ka pamatskolā skolēna tiesības ir ļoti aizsargātas un, piemēram, atskaitīt no skolas viņu nevar, ja vien nav galējs gadījums, kad bērns nonāk pāraudzināšanas iestādē. Līdz ar to direktors vēlas uzsvērt – ja vecāki nav gatavi nopietnāk pievērsties savu bērnu audzināšanas jautājumiem, skola ir bezspēcīga, ar sasietām rokām. Turklāt arī pedagogi ne visos gadījumos spēj visaugstākajā līmenī pieslēgties skolēnu audzināšanas lietām, jo ir pārslogoti, daudzi – uz izdegšanas robežas. "Ir sāpīgi, ka viss, ko tu dari, nedarbojas. Un bieži vien bērni šādās situācijās vispār savā ziņā ir ķīlnieki, jo galvenie šī procesa dalībnieki ir vecāki, kuri mērās ar statusiem, ienākumiem, mašīnām," atzīst direktors.

Arī psihologs norāda, ka bērnu uzvedība ir cieši saistīta ar to, kas notiek sabiedrībā. "Kamēr vide ir tāda, kurā vardarbība tiek akceptēta, kamēr tiek uzskatīts, ka tas ir pieņemami, nevis otrādi – ka šādu uzvedību neviens nevēlas redzēt, ka vardarbība ir kaunpilna un nestilīga, pārmaiņas būs lēnas," saka Lapa, piebilstot, ka šī pārliecība par vardarbību kā normu jau pastāv visā sabiedrībā un bērni tikai turpina iesākto.