Septiņi piemēri, kā vecāki parāda infantilitāti attiecībās ar bērniem

Tomēr, atrodoties viens pret vienu ar reālistisku bērnu, vecāki vienalga saskaras ar virkni problēmu. Svešās, vēl neapgūtās zināšanas galvā tā vien putrojas, un vajadzīgajā brīdī pareizie rīcības algoritmi izlido no tās. Paliek vien apjukums un šaubas par sevi. Tur, kur ir laiks pieņemt pieauguša cilvēka cienīgus, atbildīgus lēmumus (un tas ir uz katra soļa), daudzas jaunās mammas un tēti jūtas kā pazaudējušās meitenītes un zēni. Lūk, kāds paradokss: šķiet, ka bērna parādīšanās personai piešķirs statusu "pieaugušais" un "nopietnais", bet tieši attiecībās ar bērniem parādās mūsu personības nenobriešana, portālā "Psychologyjournal" uzsver psiholoģe Irina Gifta.

Piesaistes teorija runā par to, ka galvenais vecāku uzdevums – būt savam bērnam par uzticamu atbalstu, nodrošināt viņu ar drošības sajūtu, izveidot cieņpilnas attiecības ar pareizu hierarhiju. Vai bērnam to var nodrošināt psiholoģiski nenobrieduši vecāki?

Tradicionālajās sabiedrībās problēma, kas saistīta ar secīgu pāreju cauri visiem izaugsmes posmiem, tika risināta, izmantojot dažādus pārejas rituālus (tā saucamās iesvētības). Turklāt tika skaidri definētas vecāku lomas attiecībā pret bērniem un bērnu attiecībā pret vecākiem. Bet bērnu audzināšanā vienmēr tika iekļauti vecāki, gudrāki klana radinieki. Tomēr mūsdienās šī tradīcija lielā mērā ir zaudēta, kā rezultātā sabiedrība kopumā ir kļuvusi infantilāka.

Sanāk tā, ka mēs, šodienas vecāki, cenšamies izaudzināt bērnus, paši nemaz vēl nepieaugot. Patiesībā tieši no tā arī rodas vairums mūsu problēmu, uzskata psiholoģe.

Ko darīt? Neradīt bērnus, kamēr paši neesam pieauguši? Taču jautājums par brieduma sasniegšanu ir process visas dzīves garumā. Turklāt, raugoties no fizioloģiskā viedokļa, pastāv noteikti ierobežojumi vislabvēlīgākajam reproduktīvajam vecumam.

To, ka mēs neesam sasnieguši dzīves gudrības virsotnes līdz tam laikam, kā mums parādās bērns, vairāk ir kā likums, nekā izņēmums. Pirmais solis ceļā uz briedumu ir sākt izsekot situācijām, kurās šī brieduma pakāpe izpaužas. Un pēc izsekošanas mēģināt sākt rīkoties no pieaugušā pozīcijas.

Tātad nobrieduši vecāki:

Tas nozīmē paļauties uz lēmumiem, visupirms, uz paša pieņemtiem. Mēs, vecāki, esam taču tik atkarīgi no dažādu guru domām, grāmatām par bērniem un reklāmām, ka esam gatavi bez ierunām sekot visādiem padomiem par to, kā izaudzināt ģēniju, olimpisko čempionu, pat neaizdomājoties, vai šie padomi saskan ar mūsu pašu vērtībām.

Ir lieliski, kad vecāki interesējas par bērnu audzināšanas jautājumiem, meklē un atrod psihologu un pediatru paustās domas internetā. Tomēr ir vērts veltīt uzmanību arī tam, lai visus padomus izlaistu caur sevi, atmetot tos, kas tev neder, un ņemt vērā to, kas saskan ar konkrēto situāciju. Tā vietā, lai akli sekotu tam, ko saka viens vai otrs eksperts.

Atliek vien apmeklēt kādu no vecāku forumiem, lai saprastu, cik gan mēs esam tālu no šī jautājumos par zīdaiņu aprūpi un bērnu audzināšanu. Piemērs tam ir daudzās karstās batālijas par tēmu, kas labāks mazulim – krūtsbarošana vai piena maisījums, kopīgs miegs vai gulēšana atsevišķās gultās, slingi vai ratiņi, pediatru ieteikta pieeja piebarošanai vai pedagoģiskā ēdināšana. Tā vien šķiet, ka nav tēmas, par kuru vecāki nebūtu gatavi pakašķēties savā starpā.

Visi vecāki un visi bērni ir dažādi, bet vienotas receptes par audzināšanu vai mazulīšu aprūpi nepastāv, lai kā mūs necenstos pārliecināt par pretējo tie, kuri pasniedz šīs receptes grāmatu vai semināru veidā. Ja vecāki ir atraduši viņiem piemērotus savu problēmu risinājumus par miega organizēšanu un zīdaiņa ēdināšanu, sapratuši, ka pusstunda multfilmu paskatīšanās bērnam nekaitēs, tad labāk mierīgi arī par to priecāties, nevis uzspiest savu viedokli citiem.

Vieni no galvenajiem šausmu stāstiem, ar kuriem vecāki viens otru biedē, ir par to, ka bērnu var pieradināt pie rokām, krūts, vecāku gultas... Mēs tik ļoti baidāmies, ka bērni būs no mums atkarīgi, ka cenšamies viņus pieradināt būt neatkarīgiem, kad viņi nepavisam vēl tam nav gatavi: "Lai mācās iemigt pats, atsevišķā istabā", "Nevajag klēpī, liela jau esi", "Neraudi, neesi jau nekāds maziņais"...

Būt pieaugušajam nozīmē pieņemt faktu, ka pirmajā un vispār arī ilgi vēl turpmāk, laikā bērni būs loti atkarīgi no mums. Un tā nav viņu iegriba, tas nevēsta par to, ka viņi ir izlutināti vai manipulē ar mums. Tas vien ir rādītājs tam, ka mūsu bioloģiskajam tipam ir ļoti no vecākiem atkarīgi mazuļi, kas tā attīstījies laika gaitā.

Turklāt drošības sajūta, kuru bērniem sniedz sajūta, ka viņi var paļauties uz "saviem" pieaugušajiem, ieliek pamatu veselīgai piesaistei un viņu neatkarībai nākotnē, norāda psiholoģe.

"Tu mani līdz ārprātam novedīsi!", "Man no tevis galva sāp!", "Ja tu normāli uzvestos, es nekliegtu", "Tu satrauci mammu!" – šādas pazīstamas frāzes, kuras mēs daudzas reizes esam paši dzirdējuši savā bērnībā, un kuras turpinām translēt uz pašu bērniem.

Taču bērnam nevajadzētu justies atbildīgam par pieauguša cilvēka jūtām – tā viņam ir pārāk smaga nasta. Atbildību par attiecību veidošanu ar bērniem, pirmkārt, uzņemas pieaugušie. Un tieši tas bērnam nodrošina to vidi, kurš viņš var justies drošībā un atklāt savu potenciālu.

Mūsu jūtas ir dabas dotas, lai mēs varētu saprast, cik daudz mūs apmierina vai neapmierina tas, kas ar mums notiek. Pieauguša cilvēka pozīcija šajā gadījumā sastāv no tā, lai savas jūtas apzīmētu ekoloģiskā veidā – ar trīsdaļīgu izteikšanos. Skan tas aptuveni šādi: "Kad tu kliedz, es sāku uzvilkties, jo tas man nozīmē..."

Un te jau ir izvēles iespējas, jo katram vecākam tas var nozīmēt kaut ko citu: vienam tā ir necieņa, citam autoritātes zudums, bet trešo vienkārši kaitina paša nezināšana par to, kas vajadzīgs bērnam. Tieši tā mēs varam uzzināt par to, kas mums ir svarīgs attiecībās.

Atceries, kā bērnībā mums patika lielīties vienam otra priekšā: "Mans tētis piekaus tavējo!", "Bet mans tētis vairāk pelna!" Tā it kā tas piešķirtu īpašāku statusu mums pašiem.

Tikai bērniem ir vēl svarīgi, nenodalīt tēva sasniegumus no savējiem. Bet cik gan daudzi pieaugušie grēko ar to, ka "mērās ar bērniem": "Mūsējas gan – šajā vecumā jau prata apvelties", "Bet mūsu meita gada vecumā jau teikumos runāja, bet trīs gadu vecumā jau prata ķīniešu valodu", "Jūs vēl neejat uz attīstošajām nodarbībām? Bet mēs jau dejojam un dziedam".

Dažreiz vispār aiziet līdz absurdam: rotaļlaukumos vecāki savus bērnus pakaunina: "Skaties, Pēterītis jau tik augstu prot uzrāpties, tu arī pamēģini! Nu, sarīkojat sacensības – kurš ātrāk aizskries?" Kas gan slēpjas aiz šīs vecāku vēlmes sacensties ar bērnu sasniegumiem, ja ne personīgā nepārliecība par to, ka viņiem pašiem ir ar ko palielīties? Bet vēl – ar kādu maniakālu uzstājību vecāki dažreiz piespiež bērnus piedalīties konkursos vai filmēties reklāmās televīzijā, lai remdinātu savu iedomību, par runāt nevajag, secina psiholoģe.

Jā, ir labi, kad vecāki velta savu laiku un citus resursus bērnu attīstībai. Ir lieliski, ja bērns attīsta savus talantus jomā, kas viņam patiešām patīk. Jā, ir dabiski, ka vecāki vēlas palepoties ar savu bērnu un redzēt, kā ir attaisnojušies viņā ieliktie resursi. Bet ir jāņem vērā arī daudzie piemēri no dzīves, kad šādus bērnus – zvaigznes piemeklē ne visai laimīgs liktenis, jo viņu vecāki ir bijuši pārlieku aizrāvušies ar viņu celšanu uz goda pjedestāla.

Mēs taču lieliski zinām, ka vedīsim, pirksim, un piedosim, vienkārši jūtu karstumā mums nepietiek korektuma, lai savu neapmierinātību izteiktu citādā, pieauguša cilvēka cienīgā veidā. Sanāk tā, – mēs jau tā bērnu atgrūžam ar šādiem nereāliem draudiem, bet vēl arī viņu mācam veidot attiecības uz manipulācijām un draudiem.

Mūsu attiecībās ar bērnu ienāk daudz īslaicīgāka neapmierinātība un aizvainojums. Bet ja nu pamēģināt fokusēties uz pašreizējo brīdi: "Tagad esmu ļoti satraukta, jo...", "Šajā brīdī es negribu ar tevi runāt, man vajadzīgs laiks pabūt vienatnē", "Pagaidām es neesmu gatavs tev piedot, man ir nedaudz jānomierinās".

Otrkārt, vecāki aizraujas ar ideju regulēt bērna uzvedību ar pirkumiem un dāvanām: "Ja labi pabeigsi semestri, nopirksim jaunu viedtālruni", "Ja sakārtosi istabu, varēsi paspēlēt datorspēli". Tas viss bērnā audzina orientāciju uz ārišķām vērtībām un stimuliem. Bet pēc tam vecāki paši mulst: "Viss jau ir, kas viņam vēl vajadzīgs?"

Kas ir vajadzīgs mūsu bērniem – lai mēs viņus mācītu ieklausīties pašiem sevī, apzināties savas vajadzības, redzēt, ka sava potenciāla atklāšana, ar kuru viņi varētu sniegt labumu sabiedrībai, ir daudz svarīgāk, nekā tas, ko var nopirkt par naudu.

"Noslēgumā gribētos piebilst, ka bērna piedzimšana mūs automātiski nepadara par pieaugušiem, bet tas ir labākais iemesls, lai mācītos būt pieaugušam. Tieši attiecībās ar saviem bērniem mēs pieaugam visātrāk, ja vien sev atļaujam. Un šajā etapā daudz izdevīgāk ir ieguldīt investīcijas nevis rotaļlietās, bet personīgajā izaugsmē, lai savam bērnam kļūtu par visuzticamāko pieaugušo, no kura viņš vēlas ņemt piemēru," norāda psiholoģe.