Pirms pieciem gadiem, 1. septembra vakarā, toreiz septiņus gadus vecajam Miķelim Siliņam, kas tajā dienā bija oficiāli kļuvis par pirmklasnieku, sāka sāpēt vēders. Sākumā vecāki nodomāja, ka zēns pārēdies našķus, jo patiesi – ģimene par godu skolas gaitu sākumam bija sarūpējusi kūkas un citus saldumus, taču jau pavisam neilgi pēc šī vakara noskaidrojās, ka puncis sāp citu iemeslu dēļ. Zēna nierē ieperinājies audzējs. Jau trešajā stadijā.
Tas bija toreiz. Tagad Miķelis, ja vien nebūtu milzu rētas uz vēdera kā liecinieces lielajiem pārdzīvojumiem, dzīvo parastu skolas puikas dzīvi un tikai pa retam aizdodas pie ārstiem uz pārbaudēm.
Viņa mamma Līga Siliņa, ar kuru tiekos Rīgā, lai gan ģimene dzīvo Alojā, par šiem notikumiem runā mierīgi, nosvērti un atzīst, ka panika un asaras nelīdz. Ja bērnu reiz piemeklējusi šāda slimība, jāspēj mobilizēties, jāklausa un jāpaļaujas zinošu ārstu norādēm, jābūt līdzās bērnam. Un vēl – Līga domā, ka bez ticības Dievam šajā posmā nebūtu spējusi racionāli rīkoties, arī tas palīdzējis. Stāsts tapis kā iedrošinājums citām ģimenēm, kuras skārusi diagnoze – vēzis, turklāt jau trešajā stadijā. Ja saliekas kopā visi labvēlīgie apstākļi, ja ir ticība sev, dakteriem, mūsdienu medicīnas plašajām iespējām, arī augstākiem spēkiem – viss būs labi! Tikai tā ir jādomā ceļā uz atveseļošanos!
Pārēdies kūkas? Nē, pie vainas audzējs!
1. septembris Siliņu ģimenē – Miķelis iekāpis pirmklasnieka kurpēs, visi priecīgi – svin, ēdot picas un kūkas, bet... Vakarā Miķelim sāk sāpēt vēders. "Pirmajā brīdī šķita, ka puika ir pārēdies, ka viņam vienkārši apstājies kuņģis," stāsta mamma, kura sākusi mājās meklēt medikamentus, kas varētu palīdzēt šādos gadījumos.
Līga tieši tobrīd pirmo reizi mūžā bija noslēgusi līgumu par skolotājas darbu. Ģimene dzīvo laukos, kur līdz tuvākajai pilsētai ir četri kilometri, kas arī nozīmē lielu plānošanu, kad kādam kur jābrauc. Mammai 4. septembrī bija jādodas uz darbu, bet, tā kā vēdersāpes Miķelim nepārgāja jau trīs dienas, 3. septembra vakarā ģimene devās uz slimnīcu. It kā piedzīvojumu vēl trūktu, ceļā automašīnai esot pārsprāgusi riepa, kā rezultātā Vidzemes slimnīcā ieradušies vien ap pulksten 23. "Uzņemšanas nodaļā jau noskaidrojās, ka tā nav aklā zarna un sāpe atgriežas tikai labajā pusē. No rīta Miķelim uztaisīja ultrasonogrāfiju (USG), es, kā jau parasta mamma, neko no tās nesaprotu, bet jau tad tajā iezīmējās tāds aplis, kādam it kā nevajadzētu būt," atminas Līga. Ārsti apspriedušies un sacījuši, ka jātaisa magnētiskā rezonanse, bet to labāk esot darīt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS). Ģimenei tika piedāvāts slimnīcas transports, lai aizvestu Miķeli, bet visi bijuši tik satraukušies, ka atteikušies no šīs iespējas un uz Rīgu devušies ar savu mašīnu.
Ierodoties BKUS, Miķelim vēlreiz uztaisīja USG, un ārsts Artūrs Plūme uzreiz esot pateicis, ka nekas labs tas nav. "Satraukums pieauga milzu ātrumā. Skaidrs, ka bija arī raudāšana, kreņķi, bet vienlaikus mobilizēšanās uz bērnu," saka mamma, norādot, ka neviens jau neko skaidri nevarēja pateikt, tikai balstoties uz pieredzi, ārsti apliecinājuši, ka veidojums zēna nierē nav nekas labs. Sākotnēji zēns ievietots Ķirurģijas nodaļā pie daktera Aināra Ģīļa. Tika veikts magnētiskās rezonanses izmeklējums, bet arī tas skaidru atbildi ārstiem nesniedza. Septembra vidū zēnam veica pirmo operāciju, lai ārsti varētu tuvāk aplūkot veidojumu. Operācijas laikā jau bijis pilnīgi skaidrs, ka Miķelim ir onkoloģiska saslimšana, bet, kā skaidro mamma Līga, saskaņā ar pasaules un Eiropas standartiem, pēc kādiem strādā Latvijas mediķi, audzēja gadījumā sākumā tiek veikta ķīmijterapija un starošana, tādā veidā to samazinot, un tikai tad operē jeb griež. "Tāpēc viņi neko neaiztika, bet paņēma tikai biopsiju. Mēs tikmēr aizbraucām mājās. Patiesībā visā šajā procesā vissmagākā ir gaidīšana," atzīst Līga.
Viņa stāsta, ka ir noteikts laiks, kad var sazvanīt ārstu: "Tu gaidi dienas, stundas, minūtes. Piezvani, bet atbildes vēl nav." Līga laikā, kamēr tika gaidīti liktenīgie izmeklējuma rezultāti, strādāja skolā. "Neskatoties uz to, cik atbildīgi es attiecos pret darbu, es bērniem mācību stundas laikā lūdzu nedaudz pagaidīt, izgāju no klases, lai piezvanītu, jo man tajā brīdī tas bija vissvarīgākais – piezvanīt ārstam un noskaidrot, vai ir jau atbilde," atminas mamma. Pienāca diena, kad atbilde it kā bija, taču tā neko skaidru nepateica – histoloģiskajās analīzēs netika atrastas nekādas šūnas, arī ne audzēja. Tas arī samulsināja ārstus, un oktobrī Miķelim otrreiz veica magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Rezultāti nebija iepriecinoši – veidojums bija izaudzis divreiz lielāks. "Ir jau dzirdēts, ka audzēju nevar aiztikt, citādi tas lielā ātrumā sāk augt. Pirmajā operācijā jau tikai uz to paskatījās, paņēma biopsiju, un acīmredzot ar to pietika," pieļauj Līga. No pieciem centimetriem tas bija izaudzis jau 10 centimetrus liels un sāka spiest uz aknām un plaušām. Visu vēl apgrūtināja tas, ka turpat atradās aorta, tāpēc ārsti domāja, kā labāk tikt klāt audzējam.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv