Neaizskaramais varmāka – bērns. Vardarbība pret pedagogu kā skolas ikdiena

Minētais temats ir ļoti aktuāls, taču ne pietiekami skaļi pieteikts. 17. oktobrī Rīgā norisinājās Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas konference, kurā ar provokatīva temata – vardarbība pret pedagogiem – lekciju uzstājās Līga Bērziņa, "Uzvediba.lv" vadītāja, Latvijas Autisma apvienības vadītāja, kura jau vairāk nekā desmit gadus strādā ar psihosociāliem riskiem darba vidē, kā arī skolās. Viņa aplūkoja šo plašo tematu ne tikai teorētiski, bet arī minēja konkrētus piemērus no skolu dzīves, jo pati ir pieprasīta kā konfliktu risināšanas speciāliste izglītības iestādēs visā Latvijā. Bērziņa ieskicēja kopīgo situāciju, sniedzot padomus un skaidrojumus, ko darīt un kāpēc bērnus tik ļoti aizrauj iecere "iznīcināt pamatus zem skolotāja kājām".

To, ka problēma ir aktuāla un izplatīta plašā mērogā, apliecina arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, uzsverot, ka skolotāji par vardarbības gadījumiem pārsvarā ziņo tikai tad, kad jau patiešām ir nodarīts fizisks kaitējums, bet par emocionālo vardarbību visbiežāk tiek noklusēts, lai gan dažreiz šādi sitieni sāp vēl smeldzīgāk. Un vēl rakstā piedāvāsim Valsts darba inspekcijas (VDI) apkopoto informāciju par nelaimes gadījumiem darbavietā jeb skolā. "Kopš 2011. gada kopējais skaits nav liels – tie ir 13 gadījumi, tomēr, visticamāk, tā ir tikai aisberga redzamā daļa, jo šie ir nelaimes gadījumi, par kuriem darba devēji ir ziņojuši un kuru dēļ pedagogam ir bijusi darbnespējas lapa vismaz trīs darba dienas. Mūsu rīcībā nav datu par emocionālo vardarbību darbavietā," norāda inspekcija.

"Cietušais – vispārējās pamatizglītības sporta skolotājs, 31 gadu vecs, darba stāžs konkrētajā skolā – viens gads. Sporta pulciņa nodarbības laikā 6. klases audzēknis novilka apavus un staigāja pa ledu ar zeķēm. Pēc skolotāja lūguma uzvilkt apavus un doties iekšā skolas telpās skolēns sāka uzvesties agresīvi un nekontrolējami. Audzēknis uzbruka skolotājam, sitot ar golfa nūju pa dažādām ķermeņa daļām," VDI apraksta vienu no gadījumiem. Kāds cits nelaimes gadījums skolā, kurā cietuši skolotāji, aprakstīts šādi: "Skolotāja pamanīja, ka viens no skolēniem fiziski aizskar citus skolēnus, tāpēc piegāja un lūdza pārtraukt šo darbību. Skolēns asi reaģēja uz aizskārumu, apsaukāja skolotāju ar necenzētiem vārdiem un trīs reizes iespēra viņai pa vēderu."

Iedragāts profesionālisms?

Vanaga apliecina, ka skolotāji par šo tematu nevēlas skaļi runāt, jo visbiežāk atbilde ir aptuveni šāda: "Tev jāprot tikt galā ar bērniem, viņu disciplinēšanu un uzvedības problēmām." Līdz ar to skolotāji baidās iedragāt savu profesionāļa prestižu. Pēc Vanagas domām, lai risinātu vardarbības pret pedagogiem jautājumu, liela loma ir tieši skolu direktoriem, kuri nereti šādas "šmuces" labāk patur noslēpumā, dziļi paslēptas no "svešām" acīm. Ja šādām problēmām ļaus iziet ārpus skolas, informācija nonāks medijos, tādā veidā tiks grauts skolas prestižs, bet, kā zināms, ir tik daudz vecāku, kuri pieliek visas pūles, lai savas atvases iekārtotu iespējami "labākās" skolās. "Sistēma – nauda seko skolēnam – savā ziņā ierobežo skolu vadītāju iespējas, jo skolēnus, lai kādi viņi būtu sekmju vai uzvedības ziņā, ir izdevīgāk skolot pie sevis. Ja no skolas tiks izmests vidusskolēns, skolai pazudīs finansējums," skaidro Vanaga.

Tāpat pedagogiem, kuri piedzīvo vardarbību no skolēniem, bieži ir kauns – no kolēģiem, no skolas vadības. Viņi baidās, ka profesionālajā ziņā tiks novērtēti ļoti zemu un zaudēs darbu. "Bet cilvēkam taču ir jāstrādā, lai varētu dzīvot. Un tā lielākā daļa izvēlas paciest, to rūgtumu norīt vienatnē," norāda Vanaga. "Jā, ir skolas, kur direktori rīkojas aktīvi, ir ļoti atbalstoši, aizstāvot savus pedagogus. Piemēram, skolās taču ir iekšējās kārtības noteikumi – ja tie tiek pārkāpti, seko rīcība, kas arī noteikta šajos noteikumos. Pamatskolā ir sarežģītāk, bet vidusskolā – trīs reizes pārkāpi noteikumus, paldies, atvadies no skolas! Liela loma ir tam, kāda ir kopīgā skolas kolektīva kultūra, cik atbalstoši pedagogi ir viens pret otru," norāda Vanaga.

"Bet visi jau saprot, ka vardarbība ir sekas tam, kas notiek ģimenē, tāpēc dažādās pedagogu sanākšanās tiek runāts, kā stiprināt vecāku un bērnu atbildību, un vecākiem ir milzu ietekme, kā viņa bērns uzvedīsies skolā. [..] Vēl viens aspekts, par ko būtu jārunā, – jaunajiem pedagogiem trūkst zināšanu, kā risināt konfliktsituācijas, kā disciplinēt bērnus, lai nepieļautu nedz vardarbību starp vienaudžiem, nedz pret skolotājiem. Ir skolas, kurās arī trūkst atbalsta personāla – psihologu, sociālo pedagogu, kas palīdzētu jau laikus pamanīt iespējamos draudus un tos novērst. Tādēļ arī bieži skolotājs, cenšoties uzturēt savu prestižu, pašcieņu, klusē par vardarbību, kas bijusi vērsta pret pašu," stāsta Vanaga.

Arī viņai ir gana daudz piemēru par vardarbību pret skolotājiem – kāds skolēns metis pedagogam ar krēslu, kā rezultātā tika uzsists zilums. Tas, protams, ar laiku izzuda, bet trauma bija dziļāka, atveseļošanās nebija ātra, jo trieciena dēļ bija radīts cits veselības traucējums. Bērnudārzs – bērns dusmās met audzinātājai ar kādu priekšmetu un izsit briļļu stikliņu, bet tā maza lauska traumē aci, un audzinātājai jāveic operācija. Arodskola – direktors kādam projektam spējis piesaistīt Eiropas struktūrfondu līdzekļus, taču noteikumi paredz, ka darbi jāizpilda noteiktā termiņā. Bet audzēkņi atļaujas pateikt: "Bet man ir po.... (lamu vārds svešvalodā – aut.) uz tavām atskaitēm." Arodskolas gaitenis, puiši dodas uz tualeti un garāmejot skolotājai vai apkopējai pajautā: "Negribi nākt līdzi paturēt?" Šīs ir tikai dažas ainiņas – kā mēdz sacīt, kopskatam. Patiesībā traģiski, un skolu pedagogi ir bezspēcīgi, jo nekāda paskaidrojumu rakstīšana, brīdināšana nespēj šos jauniešus noturēt rāmjos, bet nauda tik seko skolēnam...