Ārste no Latvijas Norvēģijā: atgriezties nav iespējams

Latvijas mentalitāte

"Pirms desmit gadiem saņēmu ginekologa sertifikātu un strādāju Bērnu klīniskajā slimnīcā," stāsta Alda. "Dzīvoju no algas līdz algai, saņēmu 240 latus, no tiem 120 maksāju par dzīvokļa īri. Tolaik biju viena ar mazu bērnu, lai izdzīvotu, ņēmu dežūras dažādās slimnīcās. Kur tikai nestrādāju paralēli, lai savilktu galus – dežurēju Kuldīgas, Preiļu, Ogres slimnīcās. Man tas šķita nepareizi, jo, ja visu laiku jāskrien no vienas vietas uz citu, cieš darba kvalitāte. Tomēr par aizbraukšanu no Latvijas nedomāju."

Alda iepazinās ar vīrieti no Somijas. Novērtējis situāciju, viņš nolēma, ka jaunajai sievietei nav, ko zaudēt, un piedāvāja doties uz viņa dzimteni. Tā bija Aldas pirmā viesošanās Skandināvijā. Sākotnēji bijis liels šoks – cilvēki tur ir ieturētāki, drūmi un noslēgti.

Ar laiku Alda iemācījās somu valodu, tomēr darbu Somijā neatrada, lai gan ārstu tur trūkst. Tas skaidrojams ar to, ka somi pret iebraucējiem izturas ļoti skeptiski. Turklāt Alda dzīvoja Helsinkos, galvaspilsētā, kur konkurence vienmēr ir lielāka nekā mazpilsētās. Darba trūkuma dēļ pāra attiecības pamazām izira, un Alda atgriezās Latvijā.