Nevis neaudzināts un izlutināts, bet sauc pēc palīdzības. Par ieceri veikt agrīnu mazuļu attīstības skrīningu

Jau vēstīts, ka Saeima 31. oktobrī pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, ar kuriem plānots noteikt, ka valsts nodrošinās agrīnu attīstības izvērtējumu visiem bērniem vecumā no diviem līdz divarpus gadiem. Paredzēts arī, ka valsts un pašvaldība nodrošinās īpašo vajadzību izvērtējumu, uzsākot obligāto izglītību, un nodrošinās atbilstošus individuālus pedagoģiskā atbalsta pasākumus pašvaldības un valsts mācību iestādēs.

Tiesa, kā sarunā ar portālu "Cālis" atzīst Saeimas deputāte Marija Golubeva, kura ir viena no minēto grozījumu iniciatorēm, jau tagad ir skaidrs, ka grozījumu redakcija būs jāmaina – gan attiecībā uz bērnu vecuma diapazona paplašināšanu, gan juridiskām niansēm. Līdz šā gada decembrim ir iespējams iesniegt priekšlikumus grozījumu apstiprināšanai otrajā lasījumā, un šajā laikā paredzamas plašas diskusijas ar visām iesaistītajām pusēm. Grozījumu izstrādē piedalījušies dažādi eksperti, un šajā rakstā centīsimies izskaidrot, kādēļ plānotās izmaiņas ir tik ļoti būtiskas, turklāt ne tikai bērnu vecākiem, bet visai sabiedrībai kopumā. Par to šajā rakstā – bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, savukārt pedagoģe Sintija Behmane dalīsies savos novērojumos, bet Inga Švarca stāstīs par abiem saviem bērniem, kuriem dažādos vecumposmos tika atklāti AST.

Instrumenti ir, bet diagnozes nenāk tik viegli

Bezborodovs atzīst: "Diemžēl diagnoze bieži vien tik ātri netiek noteikta. Jā, tas saistīts gan ar zināšanu trūkumu primārās veselības aprūpes ārstu vidū, gan arī sabiedrībā kopumā. Ģimenes ārstiem ir instruments, kā novērtēt bērna attīstību. Tā ir skala, kas savulaik adaptēta no Kanādas, tajā pa vecumposmiem var izvērtēt funkciju attīstību. Taču šī skala praksē visbiežāk gan netiek izmantota, jo tas prasa diezgan daudz laika. Praksē vairāk seko bērna fiziskajai attīstībai, vai mazulis sāk laikus velties, staigāt, jo tas ir ātrāk un vienkāršāk, bet diemžēl bērna psihomotorajai attīstībai uzmanība netiek pievērsta. Skaidrs, ka tas prasa laiku, bet ir arī instrumenti, kuri tomēr neprasa tik lielu ieguldījumu, piemēram, vecāki var aizpildīt īpašu anketu, kas ir ģimenes ārstu rīcībā un kurā jāatbild, ko mans bērns konkrētā vecumā dara. Anketa savukārt ģimenes ārstam parāda, ka šis ir bērns, kuram jāpievērš uzmanība."