'Ģimenes diagnoze': kā atšķirt veselīgu ģimeni no disfunkcionālas

Atrast problēmu un labot to ir iespējams, pārliecināti pauž psihoterapeite Valentīna Moskalenko. Kādēļ vienas ģimenes kļūst par problemātiskajām, bet citas paliek veselīgas? Varbūt ir kāda harmonijas un laimes recepte? Šo tematu portālā "Psychologies" aplūko speciāliste, sākotnēji mudinot iedomāties problēmu skarto ģimeni. Ļoti iespējams, kāds šajā aprakstā atpazīs arī pats sevi.

Šādā ģimenē visa dzīve griežas ap vienu problēmu un tās "nēsātāju". Piemēram, despotiska vai autoritāra māte vai tēvs, kāds no pāra krāpj otru, kāds no partneriem pamet ģimeni, atkarības – no medikamentiem, narkotikām, alkohola vai emocionāla, psihiska vai jebkura cita neārstējama slimība kādam no ģimenes locekļiem.

Šis saraksts nav pilnīgs, un katrs no mums viegli var atcerēties vēl dažas problēmas. Tādās situācijās visvairāk cieš bērni, kuriem trūkst uzmanības, jo tā taču ir fokusējusies uz galveno ģimenes bēdu. "Kaut kas ir jāupurē disfunkcijas dēļ, un pirmais upuris, protams, ir veselīga mijiedarbība ģimenē," norāda Moskalenko.

Ikvienā ģimenē jābūt galvenajām lietām: varai, laikam, ko veltīt viens otram, godīgumam, jūtu izpausmei un vēl daudzām. Tālāk palūkosim šos kritērijus abu modeļu ģimenēs – gan veselīgajās, gan problemātiskajās.

Veselīgās ģimenēs vecākiem ir vara, kas palīdz uzturēt zināmu kārtību. Taču viņi šo varu izmanto elastīgi. "Problemātiskie" vecāki rīkojas autokrātiski un pat despotiski – "Tā būs, jo es tā teicu", "Tāpēc, ka es esmu māte (tēvs)", "Manā mājā visi dzīvos pēc maniem noteikumiem". Bieži vien ir sajaukums starp autoritatīviem un autokrātiskiem pieaugušajiem.

Psihoterapeite paskaidro šo atšķirību. Autoritatīvie vecāki uzklausa bērnus un citus ģimenes locekļus, pirms pieņemt kādu lēmumu, kas skar visu ģimeni. Bet autokrāti lēmumus pieņem vieni, viņi citu cilvēku domas neņem vērā.

Sekas: ja mēs esam auguši šādā ģimenē, tad kādudien saprotam, ka mūsu jūtas, vēlmes, vajadzības nevienu neinteresē. Un mēs bieži atkārtojam šo modeli tālākā dzīvē. Piemeklējam partnerus, kuri "absolūti nejauši" neņem vērā mūsu intereses.

Veselīgā ģimenē laiks atrodas katram, jo katrs ir svarīgs, ir pārliecināta speciāliste. Disfunkcionālā ģimenē nav ieraduma sarunāties, izvaicāt par jūtām, interesēm un vajadzībām. Ja jautājumi tiek uzdoti, tad tie ir dežūrjautājumi: "Kādas atzīmes?" Vienmēr ir svarīgākas lietas par mājinieku dzīvēm.

Bieži šādās ģimenēs tiek veidoti plāni, bet pēc tam tie mainās, solījumi pavadīt laiku ar bērniem netiek turēti. Vecāki dod divkāršas, nekonsekventas norādes, kuru dēļ bērns nezina, kā rīkoties un kā reaģēt.

"Mani ļoti interesē, ko tu iemācījies karatē, bet es nevaru aiziet uz sacensībām – man ir daudz darbu" vai "Es tevi mīlu. Ej ātrāk gulēt – nemaisies pa kājām". "Problemātiskie vecāki" var teikt: "Laiks ir nauda", bet pret pašu dārgāko un vērtīgāko – savu bērnu – šīs vērtības īsti neeksistē.

Sekas: mūsu intereses un vajadzības nav svarīgas. Mēs neesam laika un uzmanības vērti. Pēc tam mēs atrodam partneri, ar kuru atpūšamies dažādos laikos, pierodam, ka priekš mums otram vairs nepietiek spēka – vīram vai sievai ir daudz darbu, ir draugi, svarīgi projekti...

Veselīgās ģimenēs, bez obligātajiem pienākumiem, – darba, mācībām, mājokļa uzkopšanas – ir vieta arī spēlēm, atpūtai, izklaidēm. Nopietnās un "nenopietnās" lietas ir sabalansētas. Atbildība un pienākumi tiek sadalīti starp visiem ģimenes locekļiem vienlīdzīgi un taisnīgi. Problēmģimenēs šāda līdzsvara nav. Bērns ātri pieaug, uzņemas pieaugušo funkcijas.

Viņam uzliek mātes vai tēva pienākumus, piemēram, jaunāko māsu vai brāļu audzināšanu. Bieži vecāko bērnu virzienā var dzirdēt: "Tu jau esi pieaudzis". Vai cita galējība: bērni tiek atstāti savā vaļā. Viņiem ir daudz laika. Vecāki atpērkas no viņiem ar naudu, lai tikai netraucētu. Haoss – viens no neveselīgu attiecību ģimenē variantiem. Nav nekādu noteikumu, neviens ne par ko neatbild. Nav rituālu un tradīciju. Bieži mājinieki staigā netīrā vai saplēstā apģērbā, dzīvo neuzkoptā mājoklī.

Sekas: nedrīkst tērēt laiku atpūtai. Nedrīkst atslābt. Mums ir pienākumiem rūpēties par citiem, tikai ne par sevi. Vai variants: kāpēc gan ķerties klāt kādai lietai, tam nav nekādas jēgas.

Veselīgās ģimenēs svešas jūtas tiek novērtētas, tās var tikt izteiktas. Problemātiskās ģimenēs daudzas emocijas ir aizliegtas. "Nečīksti", "Kaut kā tu tāds pārāk jautrs", "Nedrīkst dusmoties".

Šādās ģimenēs bērni bieži piedzīvo vainas, aizvainojuma vai kauna sajūtu par paša jūtām. Veselīgās ģimenēs tiek piedzīvota visa jūtu gamma: prieks, skumjas, dusmas, miers, mīlestība, naids, bailes, drosme. Mēs esam dzīvi cilvēki – šī devīze ir kā norma šādās ģimenēs.

Sekas: mēs iemācāmies slēpt savas patiesās jūtas ne tikai no citiem, bet arī paši no sevis. Un tas traucē mums nākotnē būt patiesiem, atklātiem, negatīvi ietekmē mūsu attiecības ar partneri un saviem bērniem. Mēs bez jūtām nododam šo stafetes kociņu tālāk.

Veselīgās attiecībās mēs ar tuviniekiem esam godīgi. Bērni un vecāki dalās savos iespaidos viens ar otru. Neveselīgās ģimenēs ir daudz melu un noslēpumu "uz līdzenas vietas". Mājinieki pierod melot un "izlocīties" par sīkumiem. Daži noslēpumi zem atslēgas tiek turēti pat gadiem ilgi, un tiek nodoti paaudzi paaudzē, "izlienot uz āru" visnegaidītākajā un briesmīgākajā veidā.

Šo noslēpumu "apkalpošana" no ģimenes sistēmas prasa daudz enerģijas. Veselīgā ģimenē šī enerģija varētu tikt novirzīta attīstībai.

Sekas: mēs iemācāmies melot ne tikai lielās lietās, bet arī sīkumos Godīga saruna mums ir nepieejama. Un mēs šo modeli pārnesam arī uz savām attiecībām tālākajā dzīvē.

Veselīgās ģimenēs tās locekļi viens otru atbalsta dažādās darbībās personības izaugsmē, palīdz šajā procesā. Ciena cita jūtas un vēlmes. Šāda ģimene apzinās sevi kā vienotu grupu, kur visi ir par vienu un viens par visiem. Te tiek novērtēts katra ieguldījums kopīgajā lietā.

Problemātiskās ģimenēs tieši pretēji – reti tiek atbalstīta personīgā izaugsme. "Kāpēc tev tas vajadzīgs? Labāk būtu atradis, kur piestrādāt". Atbalstu var saņemt tikai tad, ja viena cilvēka darbības nesīs labumu visai ģimenei. Kāpēc sieva savos 35 gados nolēmusi iet mācīties zīmēt? Kāds no tā labums? Labāk būtu logus nomazgājusi!

Sekas: mēs esam iemācījušies un lieliski protam koncentrēties uz citiem, tikai ne paši uz sevi. Bet, raugoties no šāda skatpunkta, te ir viens solis līdz līdzatkarībai.

Psiholoģe Klaudija Bleka noformulējusi disfunkcionālas ģimenes noteikumus ar trim "ne": nerunā, nejūti un neuzticies. Psihoterapeite Moskalenko ieskicē 10 veselīgas ģimenes pazīmes, uz kurām arī vajadzētu tiekties ikvienam.

Kāds no ģimenes kādudien var secināt, ka dzīvo ne tā. Un ja viņš centīsies to apzināt un kaut ko mainīt savā dzīvē, tas jau būs liels solis ceļā uz atveseļošanos, noslēdzot tematu saka psihoterapeite.