Ķirurgs par bērnu traumām: dažas sekundes – un var iegūt invaliditāti uz mūžu

Ķirurgs atzīst, ka ārsti ik gadu – dažādos gadalaikos – sabiedrības informēšanas kampaņās stāsta par potenciālo bīstamību gūt traumas atšķirīgās bērnu vecuma grupās, tomēr, lai cik tas paradoksāli nebūtu, nekas īpaši nemainās. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem novērojama pat tendence – zīdaiņu traumatisms pieaug. Šajā rakstā vairāk pievērsīsimies tieši šai bērnu vecuma grupai. Zīdaiņi deviņos no 10 gadījumiem traumas gūst mājās, un tās visbiežāk rodas nedrošas vides, vecāku neuzmanības un nezināšanas dēļ. Lai mazinātu zīdaiņu traumatismu, Veselības ministrija un SPKC īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu "Bērnam droši!", un tās īstenošanas gaitā "Cālis" tikās ar ķirurgu Upenieku cerībā, ka viņa vārdi tiks sadzirdēti un, kas galvenais, – ņemti vērā ikdienā.

Tipiskākās zīdaiņa vecumā gūtās traumas

Upenieks stāsta – bērns līdz gada vecumam lielāko daļu laika pavada mājās, ja, protams, neskaita pastaigas svaigā gaisā. Ja bērns gūst savainojumu vai traumu, tas notiek tieši tur, kur pieņemts uzskatīt, ka bērnam ir visdrošāk, – mājās. "Kad bērni kļūst vecāki, parādās iespēja traumu gūt bērnudārzā, skolā, pulciņos, bet joprojām daudz kas ar bērnu notiek tieši mājas apstākļos. Ar cilvēkiem runājot, bieži ir tāda nesaprašana – kā tas tā var būt? Bērnam visdrošākā vide taču ir mājās! Parasti iesaku mēģināt paraudzīties uz pasauli ar sava bērna acīm. Tas varbūt nebūtu stāsts par zīdaini līdz gada vecumam, bet aktīvākiem bērniem, kad viņi sāk staigāt, kāpelēt. Vienmēr vecākiem saku: "Apsēdieties uz grīdas, notupieties tā, lai esat bērna acu augstumā, un paskatieties, kas ir apkārt,"" iesaka ārsts. Piemēram, stāv galds, bet bērns neredz, kas uz tā ir, taču pieaugušie tur kaut liek, ņem, grozās ap to. Bērns mēģinās pieķerties pie galdauta, lai paraudzītos, kas ir uz galda, un to noraus. Tāpat viņš var mēģināt kaut kur uzkāpt.

"Bērns pierāpos un attaisīs virtuves skapīti. Viens no traģiskiem jautājumiem ir sadzīves ķīmija. Par to ir daudz runāts, bet vēl joprojām notiek nelaimes. Pieaugušie nopērk cauruļu tīrīšanas līdzekli vai kaut kādu atkaļķotāju, trauku mazgājamās tabletes un tad domā, kur tad to likt. Viss jau aizņemts, uz galda neturēs, o, zem virtuves skapīša ir brīva vieta, tur arī visu sabāž! Durtiņas ciet, protams, nekāda atslēga jau netiek likta. Un skaidrs – mazais bērns pierāpo un visu tur izrevidē. Vēl trakāk – nopērk cauruļu tīrīšanas līdzekli, kur parasti jau Eiropā sertificēti ražotāji ir spiesti izgatavot speciālus, bērniem drošus korķus, kurus nemaz tik viegli nevar dabūt vaļā. Un tad puse no šī līdzekļa tiek izlietota, bet cilvēks taču ir pietiekami taupīgs – otra puse jāatstāj citai reizei. Ko tad to lielo pudeli turēs? O, redz, kur ir tukša kolas pudele, paņemam, pārlejam, aizskrūvējam un turpat noliekam. Mūsdienās ļoti daudzi bērni jau pavisam mazā vecumā diemžēl zina, kas ir kola, to pudeli ierauga, viņam pietiek spēka parasto korķīti atskrūvēt un iedzert. Pietiek ar vienu mutīti, pat ja viņš izspļauj šo kodīgo šķidrumu, lai izdedzinātu mutes dobumu. Ja šķidrums nejauši tiek norīts, var izdedzināt arī barības vadu, var iegūt kuņģa apdegumu. Tās ir dažas sekundes, kas bērnu padara par invalīdu uz visu turpmāko dzīvi," uzsver Upenieks.

Klasika, ja vispār ir ētiski par šo jautājumu šādi runāt, esot apdegumi. Nereti pie vainas esot mūsdienu steidzīgais dzīves ritms. "Vecākiem nav laika, darbs dzen darbu, un gribas kādu laiku pavadīt ar bērniem kopā. No rīta mazais ir piecēlies, tētim tūliņ jāiet uz darbu – vajag to mazo paņemt klēpī paucināt. Paņemam klēpī – vienā rokā telefons vai laikraksts, otrā – rīta kafija. Mazais pēkšņi uzsit pa roku vai pastiepjas pie krūzītes, saķer to, un tajā brīdī karstā kafija mazajam ir virsū. Proporcijās runājot – zīdainim vienas krūzītes saturs ir tas pats, kas pieaugušajam spainis. Diezin vai mums patiktu, ja kāds uzgāztu tādu daudzumu verdoša šķidruma," spriež ārsts.