Šķiršanās stāsts. Ar vardarbības, baiļu un cīņas paņēmieniem par tiesībām uz bērnu

Un tad tikai sākās īstais stāsts, par ko pavēstīsim rakstā, – stāsts par bailēm, nicinājumu, atteikšanos no savām interesēm, par vardarbību un cīņu par bērnu, kas viņas, mammas, ieskatā kļuvis gluži kā maiņas monēta. Jāpiebilst, ka stāsts būs anonīms, sargājot gan pieaugušo personu, gan bērna intereses un tiesības uz privātās telpas neaizskaramību, taču tas tapis pēc sievietes ierosinājuma, lai parādītu viņas bezspēcības sajūtu likumiskās varas priekšā. Viņasprāt, bērna intereses tā īsti nerūp nevienai no iesaistītajām valsts institūcijām.

Komentēt sievietes situāciju, kāda radusies, izsakot vēlmi šķirties no vīra, lūdzām Rīgas bāriņtiesas Ģimenes domstarpību lietu nodaļas vadītāju Ivetu Lielmani, juristi Ievu Branti, un savu viedokli par nospriesto pauž arī Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese Vita Vjatere.

Kā sākās viņas un viņa stāsts

Pirms vairāk nekā 10 gadiem viņa studēja Ļvovas Universitātes Stomatoloģijas fakultātē, kad uz Ukrainu no Latvijas spēlēt peintbolu bija ieradies viņš. Abi iepazinās, starp viņiem ļoti ātri izveidojās neizskaidrojama jūtu ķīmija. Bija noticis lielais klikšķis. Trīs gadus abi viens pie otra brauca ciemos, tikmēr arī viņa bija beigusi studijas. "Pēc trīs gadus ilgas draudzēšanās viņš man piedāvāja apprecēties. Es negribēju braukt uz Latviju, bet viņš saviem vecākiem ir vienīgais dēls, un domāju, ka vecāki uzspieda, lai tieši es pārceltos. Mīlestības vārdā pametu savu iecerēto karjeru, jo viņa vecāki biedēja, ka viņu prom nekur nelaidīs. It kā viņš būtu meitene, nevis es," ar smaidu atceras viņa.

"Jau pašā sākumā vīramāte mani baidīja – ja nu kas, viņa mani izdzīs. Jā, pirmos gadus dzīvojām pie vīra vecākiem. Toreiz es vēl nesapratu, ka jau tad biju vardarbības upuris, jo vīramāte mani pastāvīgi aizvainoja, arī vīra klātbūtnē, un viņš neko neiebilda," turpina sieviete.

Divus gadus jaunais pāris dzīvoja kopā ar vecākiem, līdz paši iegādājās dzīvokli. Tiesa, to faktiski nopirka viņa, kura, būdama ar medicīnisko izglītību, ieguva papildu zināšanas un sāka strādāt par kosmetoloģi, un spēja nopelnīt pietiekami labi. Tikmēr vīrs gan nesteidza strādāt. Kad pieteicās mazulis, viņa strādāja līdz pēdējai dienai, bet vīrs sievu tikai barojis ar solījumiem un cerībām – viņš nestrādāšot neviena labā, pats gribot savu biznesu, bet nekas tālāk par vārdiem nenotika. "Par šo jautājumu runājām daudz, bet viņš tikai spēlēja spēlītes. Neilgi pēc bērna piedzimšanas atsāku strādāt, jo naudu taču vajadzēja, bet viņš mājās auklēja mazo. Pat uz bērnudārzu bērnu negribēja laist, kad bija pienācis laiks, lai tikai nebūtu jāiet strādāt. Bet nebija jau tā, ka viņš to darītu viens. Bērna auklēšanā viņš iesaistīja savus vecākus, lai pats varētu izklaidēties, bet es biju sliktā, jo nebiju ar bērnu un strādāju," atminas sieviete.

Pirmie skandāli

Tieši fakts, ka viņš ne par ko negribēja strādāt, bija iemesls, kādēļ ģimenē sākās strīdi. Jā, reizi pa reizei viņš kaut ko nopelnīja, kādā neoficiālā "haltūrā", kas robežojusies ar likuma pārkāpšanu, un ienākumi nebija regulāri, ar tiem nevarēja rēķināties. "Kad viņam uz to norādīju, mani sauca par muļķi," saka sieviete, kura arvien vairāk no vīra attālinājusies, jo viņš arī regulāri devies izklaidēties ārpus mājas, atgriežoties alkohola reibumā.

Kad astoņus mēnešus laulātie bija dzīvojuši katrs savā istabā, viņa pavēstīja, ka vēlas šķirties. "Piedāvāju viņam visu mantu sadalīt uz pusēm, lai gan faktiski to visu es biju sagādājusi, viņš varēs tikties ar bērnu, bet... Viņam šāda dzīve bija ļoti ērta, arī par vecākiem viņš sacīja, cik tie ir slikti, jo neko viņam dzīvē neesot iedevuši. Bet es viņu lūdzu šajā procesā vecākus neiesaistīt. Nekā! Viņš man draudēja atņemt visu, atstāšot mani pliku un bez bērna. Lūdzu, lai vismaz bērna klātbūtnē tā nerunā, taču šķiet, ka viņš darīja visu tieši pretēji, nekā lūdzu," stāsta sieviete.

Un tad sieviete piedzīvoja to, kas viņai pat prātā nebija ienācis, – vīrs viņai draudēja ar nazi, skaļi aurodams, viņu aizvainoja, turklāt bērna klātbūtnē. Sieviete bija paguvusi ieslēgt diktofonu un ierakstu kā pierādījumu pret viņu pielietotai vardarbībai iesniegusi bāriņtiesā. Tikai vēlāk viņa saprata, ka prāta apmulsumā nebija iedomājusies izsaukt policiju, taču vēlāk sieviete vērsās tiesībsargājošās institūcijās, un šā gada sākumā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā tika taisīts lēmums, ar kuru viņai noteica pagaidu aizsardzību pret vardarbību, bet tēvam ir noteikti ierobežojumi. Šajā lietā tiesa atzina, ka vīrietim ir noteikts aizliegums tuvoties bērna mātei, jo pret viņu pielietota emocionālā vardarbība.

Turklāt pēc šī tuvošanās aizlieguma noteikšanas sieviete kādudien šā gada pavasarī konstatēja, ka vīrs ir nomainījis abu kopīgā dzīvokļa durvju slēdzeni, kā rezultātā viņa ar bērnu netika savās mājās, un vīrietis nemaz nenoliedza, ka tieši viņš ir nomainījis atslēgas. Pēc sievietes domām, visas šīs darbības nekādi nav savienojamas ar bērna interešu ievērošanu.