Daudziem šķiet – vilkt var jebko. Etiķetes eksperte par uzvedību svētkos  (6)

Etiķetes eksperte skaidro: "Etiķete ir ļaužu uzvedības kultūra – cilvēka manieres, tērps, ārējais izskats un tas, kā cilvēks sevi pasniedz. Tāpat arī māka pareizi ēst un uzvesties pie galda. Etiķete cilvēkam ir vajadzīga tādēļ, lai mēs viens otram nenodarītu pāri."

Vaicāta, vai mūsu sabiedrība cenšas etiķeti ievērot, viņa stāsta – sabiedrība ir sadalījusies trīs daļās. "Pirmā – cilvēki patiesi cenšas mācīties etiķeti ievērot. Vispirms viņi domā par savu ārējo izskatu, jo tas ir pirmais, ko ievērojam, un tas rada konkrētu iespaidu par konkrētā valkātāja būtību. Tāpat šai sabiedrības daļai svarīgs aspekts ir pareiza uzrunas forma, kas diemžēl mūsu valstī ir diezgan traģiska. Visbeidzot, ikviens vēlas, lai viņu ciena. Bet ir viens priekšnosacījums – lai tevi cienītu, tev vispirms jāciena pašam sevi. Ja tu necieni sevi, neceri, ka tevi cienīs kāds cits."

Otra sabiedrības daļa ir tie, kas vienmēr it kā visu ļoti labi zina, tāpēc atļaujas komentēt etiķetes darbības. Lieki piebilst, ka šāda pārliecība par savām zināšanām nereti ir maldīga, tādējādi kritiskas piezīmes tiek izteiktas par to, no kā cilvēks pilnīgi neko nesaprot. Un trešā sabiedrības daļa ir tā, kas uzskata – tā domā visi. "Visi tā nedomā. Visi nav tie, kas nepasaka "labdien", kas spļauj uz grīdas, kas nemazgājas, neķemmējas un tā tālāk."

Šķiet, ir cilvēki, kas uzskata, ka uzvedības kultūra jāievēro vien sabiedriskās vietās, no kā izriet – ģimenes lokā uz to varam pievērt acis. Strautmane atzīst, ka patiesi ir ģimenes, kurās atraugāšanās, zupas strēbšana, pat deguna urbināšana pie galda ir norma. Taču, ja ģimenē dominē šāda nepatīkama uzvedība, tad arī publiskā vietā nekas labs nevar būt.

Atgādinot, ka etiķete ir domāta, lai mēs viens otram nenodarītu pāri, eksperte iesaka: "Etiķeti bērnam vajadzētu mācīt no viena līdz desmit gadiem, kas ir brīnišķīgs vecums, kad bērniem var labi iemācīt, viņus tas interesē, un viņi to atcerēsies visu mūžu. Protams, pieaugot var apgūt tieši lietišķo vai biznesa etiķeti, protokolu, bet tas jau ir kas cits."

Strautmane skaidro, ka ielūgumam ir konkrēta uzrunas forma, kurai seko norādes par pasākuma tēmu, adresi, laiku, apģērba veidu. Savukārt ielūgumam jābeidzas ar "Lūdzu atbildēt..." jeb "L.A" un datumu, kad tiek gaidīta atbilde par ierašanos vai neierašanos. Runājot par atbildēšanu uz ielūgumiem, etiķetes eksperte teic: "Latvieši ir izlaidušies un diemžēl līdz pat pēdējam mirklim neuzskata par nepieciešamu paziņot par savu ierašanos vai neierašanos."

Viņa atklāj, ka tam ir savs skaidrojums – tā ir absolūta nerēķināšanās ar cilvēku, kas pasākumu organizē. "Ja kādam tas varbūt rada izbrīnu – pasākumu rīkošana maksā naudu. Tāpēc ir atšķirība, vai pasākums tiek rīkots 50 vai 100 cilvēkiem. Pat ja ielūgums nav atsūtīts, bet aicinājums saņemts mutiski, ir jāuzraksta vai jāpiezvana un jāinformē par savu klātbūtni. Tā ir nerēķināšanās ar otru, un te vajadzētu iedomāties, kā justos tu pats, ja nerēķinātos ar tevi."

Atgriežoties pie īpatnībām, kas parādās mūsu, latviešu, ielūgumos, Strautmane uzsver, ka ielūgums jāraksta tikai latviešu, nevis vairākās pasaules valodās. "Mēs nelietojam vārdu "dreskods", jo tāda vārda latviešu valodā nav. No latviešu valodas nav izņemts vārds "apģērbs" vai "tērps", tādēļ nevajag meklēt svešās valodās svešus vārdus."

Ja runājam par apģērba veidiem, ne tikai viesim, bet arī pasākuma rīkotājam ir jāzina, kāds tērps būs piemērots rīkotajam notikumam. Etiķetes eksperte stāsta, ka konkrētu apģērbu velk konkrētā laikā. "Ja tas ir dienas svinību tērps, dienas laikā nekad nevilksim smokingu, bet velkam uzvalku, tādu vai citādu, vai vizītsvārkus. Kas būtiski – mēs vienmēr runājam par vīrieša tērpu, ielūgumā raksta tikai vīrieša apģērbu, jo sievietei pie viena vīrieša tērpa ir vairāki apģērbu veidi, ko dāmas var vilkt. Turpinot par tērpu veidiem un tiem atbilstošiem laikiem, dienas svinību tērps ir no plkst. 10 līdz 18. Smokingu velkam no plkst. 18, bet fraku no plkst. 19."

Viņa atklāj, ka frakas pasākumi Latvijā ir (tādus, piemēram, rīko Rīgas pilī), bet ļoti maz, un to ieviešana kā norma būs ilgs process. "Mūsu atbildīgās personas ir tieši tikpat izlaistas kā pārējā tauta. Ļoti daudziem ļaudīm nepatīk mācīties, viņiem šķiet, ka var vilkt to, kas ir." Strautmane piebilst, ka apģērba veids jāizvēlas ne tikai atbilstoši pasākumam, bet arī norises vietas arhitektūrai. "Mēs nevarētu frakā aiziet uz Latvijas Leļļu teātri. Tāpat nebūtu pareizi aiziet uz Latvijas Nacionālo operu vai teātri, piemēram, džinsa biksēs un džemperī, ko varbūt varētu, ejot uz leļļu teātri."

Vēl viena būtiska lieta, kas jāatceras ikvienai dāmai, pošoties uz pasākumu, – ja tu neesi galvenā sieviete savā darba pasākumā, sarkanu kleitu nedrīksti vilkt, uzsver eksperte. "Sarkans apģērbs parasti ir tas, kuru velk vadošā un galvenā sieviete. Manā pieredzē ir bijis daudz sliktu piemēru – dāma iedomājas, ka viņai ir smukākā sarkanā kleita, kuru uz balli arī uzvelk, bet pēc mēneša viņa tiek atlaista no darba, jo priekšnieka sieva bija pelēkā vakarkleitā un viņu nepamanīja."

Strautmane dalās arī ieteikumos svinību rīkotājiem – ja pasākumā plānota sēdēšana pie galda, vislabāk izvēlēties apaļos galdus, ap tiem tukšās sēdvietas tik ļoti neizcelsies. Tāpat viņa jau pieminēto zviedru galdu iesaka arī kā visdrošāko un arī finansiāli izdevīgāko variantu, domājot par ēdināšanu pasākuma laikā. "Tad cilvēku iztrūkumu vai vairākumu īsti nevarēs manīt. Tā ir izeja, kuru izvēlēties, ja gribam, lai mūsu pasākums izskatās glīti."

Runājot par galda etiķeti, neviļus nāk prātā gadījumi, kad nejauši kas uzkrīt vai uzlīst uz tērpa, tādējādi uz tā atstājot traipus. Taujāta, kādai reakcijai šādā situācijā vajadzētu sekot, etiķetes eksperte dalās savā pieredzē. "Kad strādāju diplomātiskajā darbā, apmeklēju saviesīgu pieņemšanu ar toreizējo Krievijas prezidentu un citiem vadošo amatu pārstāvjiem. Fotografēšanās laikā mans klipsis no auss iekrita sarkanvīna glāzē, kā rezultātā viss sarkanvīns bija uz mana baltā zīda tērpa. Ir sievietes, kas šādā situācijā kliedz, bet es tāda neesmu.

Man uzreiz klāt piesteidzās apkalpojošais personāls, kas vēlējās palīdzēt, bet, pieejot pie spoguļa, sev pretī redzēju labi batikotu blūzi – ļāvu personālam iet un šādā izskatā turpināju visu vakaru." Eksperte min, ka īsi pirms pasākuma atgriezusies no Parīzes, to zinājusi arī tā laika Krievijas kultūras ministre, kas izteikusi komplimentu par unikālo traipiem klāto tērpu, jo noturējusi to par franču darinājumu. Nav šaubu, ka no Strautmanes pieredzes ikvienam vērts mācīties mieru, savaldību un vēsu prātu par notiekošo, ko ne vienmēr varam ietekmēt.

Sarunas nobeigumā etiķetes eksperte uzsver – galvenais ir zināt, ko mēs darām. "Ja mēs zinām, tad ir vienalga, kā uz mums skatās apkārtējie – nosodoši vai nē. Mums tikai jāiemācās šī uzvedības kultūra, ko ne vienmēr un ne visi cilvēki vēlas darīt. Taču, kamēr cilvēki savā starpā komunicēs, tikmēr pastāvēs etiķete, cilvēku attiecības un saskarsmes kultūra."