Ziemassvētku cienasts, kas veicina pārticību  (2)

Cūkas šņukurs simbolizē arklu zemes uzaršanai, jo arī cūka ar savu šņukuru uzar zemi. Tā pagatavošanai nepieciešama svaiga vai kūpināta cūkas galva, divi lieli sīpoli, piecas ķiploka daivas, pāris laurlapu, sāls, smaržīgie un melnie pipari pēc garšas. Jāatzīmē, ka, izvēloties kūpinātu cūkas galvu, garšvielas ieteicams likt mazākos daudzumos, jo daļa garšvielu tiek pievienotas jau kūpināšanas procesā.

Lielā katlā liek cūkas galvu, pārlej ar ūdeni un liek vārīties. Kad sāk veidoties putas, ūdeni nolej, bet galvu noskalo, atkal liek katlā un pārlej ar ūdeni tā, lai tā būtu pilnībā nosegta. Pievieno ūdenim visas nepieciešamās garšvielas un atkal liek vārīties 1–3 stundas – atkarībā no tā, cik liela ir galva.

Kad cūkas galva gatava, nolej ūdeni un izņem garšvielas. Buljonu, kas izveidojies vāroties, iespējams izmantot mērces pagatavošanai. Ja vēlas, lai galvai izveidotos zeltaini brūna un kraukšķīga garoziņa, vārīto galvu uz neilgu laiku ieliek cepeškrāsnī.

Cūkas galvu pasniedz kopā ar vārītiem kartupeļiem, pupām vai pelēkajiem zirņiem, kā arī ar štovētiem kāpostiem. Bet vislabāk – ar ķūķiem!

Graudu ēdieni mītos simbolizēja dzīvības procesu nepārtrauktību, cieņu pret senčiem, no kuru labvēlības iedomājās atkarīgu turpmāko labklājību. Tā arī ķūķis jāēd, lai iegūtu turību un laimi.

Tā kā ķūķi jeb kočas parasti vārīja Ziemassvētku priekšvakarā, tad šo vakaru sauca par Ķūķu vakaru. Ēdienu gatavoja no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar cūkas galvas pusi, dažkārt klāt pievienojot arī zirņus un pupas.

Tomēr ķūķi var pagatavot arī bez cūkas galvas. Tādā gadījumā 300 g grūbu uzber uz sausas pannas un maisot apgrauzdē koši brūnas. Tad sīki sagriež 200 g žāvēta speķa un lielu sīpolu un visu kopā apcep. Katliņā ieber vienu kārtu grūbu, pārklāj ar apcepto speķi, tad liek jaunu kārtu grūbu, atkal speķi, nobeidzot ar grūbām. Visu pārlej ar karstu ūdeni vai buljonu, pievieno sāli un cep bez maisīšanas maizes krāsnī vai cepeškrāsnī, pēc vajadzības lejot šķidrumu klāt.

Senāk kūķus vārot un maisot nedrīkstējuši smeķēt, jo uzskatīja, ka tiklīdz smeķēs, tad apsprāgs visas cūkas. Priekš kūķu ēšanas vispirms visa saime apgāja ap istabu, pa priekšu gājis saimnieks, tad saimniece un nopakaļ visa saime. Iedami visi urkšķējuši kā cūkas. Šādas ieražas ieturētas vēl nesen.

Putraimu jeb asinsdesas sava apaļā izskata dēļ atgādina sauli, ko godina. Vēlākos laikos ir radušies arī ticējumi, ka desu riteņos simbolizēta Dieva mīlestība, kas ir neizmērojama.

800 g miežu putraimu noskalo un novāra mīkstus. 200 g svaiga speķa bez ādas sagriež kubiņos, vairākas reizes applaucē ar verdošu ūdeni un piemaisa putraimiem. Maisījumu atdzesē, pieliek litru cūkas asiņu, maltus melnos piparus, majorānu, lielu sarīvētu sīpolu, sāli un visu samaisa. Gatavo masu pilda iztīrītās cūku zarnās, sasien galus kopā, liek verdošā sālsūdenī. Desa ir gatava, kad iedurot vairs netek asinis. Pirms pasniegšanas apcep uz pannas.

Agrāk tai dienā visu dienu neēduši līdz pat vakaram. Pirmo reiz ēduši vakariņas un iesākuši ar kaļadu ēšanu. Kaļada ir ļoti plāna kviešu miltu maizīte, kurā ir iespiesti krustiņi un burti. Šī maizīte tiek baznīcā nosvētīta. Gaļu un pienu kūķu dienā vēl nedrīkst ēst. Kūķu dienā starp ēdieniem vajadzējis būt kam saldam, visbiežāk vārīja ķīseli. Agrāk šinī vakarā likuši zem galda auzas kādā traukā, un tās vēlāk atdevuši zirgiem un govīm. Latgalē šo vakaru uzskatīja par svinīgāko visā gadā, tādēļ pie galda neskanēja ne joki, ne jautras piezīmes.

Lai nākamā gadā būtu pilnība mājas dzīvē, ķūķu vakarā uz nakti atstāj pilnu galdu ar ēdieniem un dzērieniem. Tā kā dažos apvidos veļu mielošanas laiks turpinājās līdz pat Ziemassvētkiem, tad veļi nav piemirsti arī svētku priekšvakarā.