Franciska Ermlere sarakstījusi astoņus detektīvromānus un tagad strādā pie to adaptācijas krievvalodīgajiem lasītājiem. Šis stāsts ir īpašs ar to, ka rakstniece strādā pilnīgā tumsā. "Briesmīgākais ir periods, kad tu kļūsti akls. Tas bija tiešām baisi," atceras Franciska. "Tagad, piecus gadus vēlāk, vairs nejūtos skumji. Man nav mazvērtības sajūtas. Pateicoties rakstīšanai, man ir sava pasaule."
Franciskas pasaulē pavadīju divas stundas, runājām par to, kā ir – zaudēt redzi pieaugušā vecumā, beigt sevi žēlot, krist, bet nesasisties un sakopot spēkus, lai atkal celtos.
"Nevaru žēloties, ka man būtu ļoti slikti. Neērti – jā, bet cilvēks pie visa pierod. Protams, sākumā biju frustrācijā, bet tagad pat esmu iemācījusies uzkopt dzīvokli," stāsta Franciska. Viņa piebilst, ka tagad dzīve no viņas prasa citu koncentrēšanos, piemēram, jāatceras, ka katrai lietai ir sava noteikta vieta, savukārt nekārtība ir lieka greznība.
Mācīties vairāk strukturēt nācies cita iemesla dēļ. "Lai atšķirtu diennakts laiku, nolēmu ievērot režīmu, radīt savu dienu pati, ieslēgt sev no rīta gaismu, kuru neredzu. Nākas mākslīgi nodalīt laika periodus – rītu, dienu, vakaru. Kas agrāk man prasīja dažas minūtes, tagad var ilgt vairākas stundas, bet galvenais, ka viss notiek un dzīve turpinās."
Par to, kā Franciska saslima, kā raksta, lasa un rediģē savas grāmatas, neko neredzot, runāsim nedaudz vēlāk, pāršķirstot viņas atmiņu albuma lapas.
"Domāju bildēs, nevis vārdos"
Franciska dzimusi un augusi Rēzeknē, bet siltākās bērnības atmiņas saistītas ar Adamovas ezeru. Pie tā atradās skola, kurā strādāja Franciskas mamma. Gaidot mammu, meitene baudīja dabas skaistumu.
Pilsētā bijis pavisam cits gaiss: "Dzīvojām Ziemeļu rajonā, bijušās karagūstekņu nometnes teritorijā. Tur, kur agrāk bija barakas un moku kameras, uzbūvēja mājas. Kā jau bērni, lodājām pa tolaik atlikušajām vēsturiskajām vietām, nesaprotot, ka tas nav labi, reizēm pa kādam galvaskausam atradām, no kā, protams, šermuļi skrēja."
Par dzīvi pilsētā, protams, saglabājušās arī patīkamas atmiņas. "Mans bērnudārzs atradās līdzās Rēzeknes piena un konservu rūpnīcai, pie kuras bija kultūras klubs. Mūs tur regulāri veda skatīties uz lielā ekrāna multfilmas. Kad mācījos režisoru un scenāristu kursos Maskavā, sapratu, ka es domāju bildēs, nevis vārdos. Iespējams, šis domāšanas veids manī tika ielikts tieši tad."
Nekad nepadoties
Jāteic, ka mazā Franciska nesapņoja par tādām profesijām kā scenārists vai režisors, bērnībā viņa gribēja būt saldējuma pārdevēja, bet skolas gados aizrāvās ar peldēšanu.
"Tagad tas izklausās jocīgi, bet bērnībā es paniski baidījos no ūdens. Baseinā nonācu, apstākļu spiesta, – pēc lūzuma bija jāvingrina roka. Salauzu to septiņu gadu vecumā, tieši pirms pirmās klases. Neatceros, kā pārvarēju šīs bailes, bet pēc tam piecus gadus nopietni trenējos, veiksmīgi startēju sacensībās un piedalījos sporta nometnēs," stāsta Franciska.
Līdztekus fiziskajai izturībai sports iemācījis vēl kādu svarīgu īpašību – nekad nepadoties. "Atceros, bija jāskrien apkārt nometnei. Tu skrien, skrien, skrien, bet kādā mirklī vairs fiziski nav spēka virzīties uz priekšu, taču tu turpini skriet. Spēka nav, racionāla pamatojuma skriet – arī nav, bet tu sevī kaut ko ieslēdz un ej līdz galam."
Pēc piecu gadu treniņiem Franciska nolēmusi, ka laiks likt punktu. "Sacensībās biju nonākusi vienā grupā ar baseina direktora meitu, apsteidzu viņu. Viņa tik ļoti pārdzīvoja zaudējumu, ka vienkārši aizgāja uz dušām. Un man iekšā viss sagriezās. Sapratu, ka negribu, lai kāds manis dēļ izjustu tādas emocijas, nolēmu, ka vairs negribu apmeklēt nodarbības. Protams, treneri centās pierunāt palikt, bet es iespītējos un aizšķīru šo lappusi."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
