Menstruāciju krampji var iet pastaigāties liedagā: pieredzes stāsts par spontāno abortu  (1)

Jānorāda, ka katra sieviete un arī zaudējuma pieredze ir citādāka. Šis pieredzes stāsts ir no sievietes, kura vēlējās palikt anonīma, paslēpjoties vien aiz segvārda Puteklis. "Sieviešu ķermeņi un grūtniecības ir dažādas, taču šeit tiks aprakstīts tikai viens, konkrēts scenārijs," norāda Puteklis. Šo pieredzes stāstu lūdzām komentēt arī Rīgas Dzemdību nama ginekoloģei, Dr. Elizabetei Pumpurei. Ārstes komentāru atradīsiet beigās. Saglabājot autores izveidoto formātu un rakstību, turpinājumā pieredzes stāsts par zaudējumu.

"Fakts, ka ir iestājusies grūtniecība, bija pārsteigums, jo ginekoloģiskie parametri, pēc ārstu teiktā, šādu stāvokli paredzēja radīt tikai ar stimulācijas palīdzību. Tā nu šis fakts tika uztverts kā likteņa brīnums – Visuma pirksts, ka kopā esam spēcīgāki, nekā mums šķiet. Pēkšņi brīvo – bezbēdīgo putnu dzīve apstājas, tiek iegādātas sulu spiedes, tiek klepsēti vitamīni, lasīti žurnāli par zīdaiņiem – saraksts, visticamāk, ir nebeidzams.

Bez apčurājamajiem testiem, grūtniecības sākumā jau tika veiktas analīzes, lai sekotu līdzi svarīgākajiem rādījumiem – HCG (hormons, kas aug līdz ar grūtniecības attīstību), dzelzs, hemoglobīns utt. Rādījumi bija labi.

"Ieņemšanas brīdis bija diezgan grūti nosakāms, tādēļ ap 8. nedēļu tiek apmeklēts dakteris un iestāšanās grūtniecības uzskaitē, lai sekotu, kā auglis dzīvojas. Veicot sonogrāfiju, daktere secināja, ka auglis ir ievērojami mazāks par olu, kurā dzīvo, kas savukārt nozīmē, ka ir novirzes. Tika veiktas asins analīzes tanī pašā dienā un atkārtotās pēc divām dienām. Svarīgākais bija HCG rādītājs, kam šajās divās dienās bija strauji jāaug, kas savukārt nozīmētu, ka arī auglis aug. Analīžu rezultāti nebija pozitīvi, HCG skaitlis jau bija sācis samazināties. Konsultējoties ar dakteri, tika secināts, ka auglis ir miris un jāgaida, kad organisms to iztīrīs no ķermeņa, jebšu sāksies spontānais aborts.

Lai cik pati sev un citiem liktos spēcīga, lai kā garīgi pilnveidojusies vai pragmatiski domājoša, šis ir tas brīdis, kad asaras izplūst ar pavadošām skaņām kā meksikāņu seriālos, kur aktierspēle – precīzāk PĀRspīle, sagādā viebumu sejā un roka sniedzas pārslēgt kanālu uz ko realitātei piesaistītāku. Te nu sākās neciešams gaidīšanas laiks. Neziņa kad sāksies asiņošana, cik spēcīga tā būs, kā pārplānot savas ikdienas aktivitātes, visu somu kabatās sakrāmētas higiēnas preces, katrs mazākais krampītis šķiet ir pirmā pazīme tam, ka brīdis ir pienācis, lai arī tas patiesībā ir tikai kefīra burbulis, kas ir apmetis kūleni ap kuņģa skābi.

Gaidīšanas laiks ieilga uz divām nedēļām, kurās topošais tēvs vēl cerēja, ka analīzes ir kļūdainas un vispār medicīna var ievērties atvilktnē, ko viņi vispār saprot. Savukārt es jau jutu, kā vēdera lejasdaļa atgūst lokanību un bikšu josta mazāk sāk spiest.

Ikdienas rūpes un darbi ļauj nostumt malā šo gaidīšanas faktu, kas ļoti atvieglo neredzamo akmeni, kas piesiets pie dvēseles velkas līdzi. Vienīgais faktors, kas vairākas reizes dienā atgādina ar pārmaiņām ķermenī, ir seja, kuru klāj sāpīgas pumpas, pilnas ar limfu.

Pa dienu parādās nelielas velkošas sajūtas, – šis nav kefīrs. Atkārtota vizīte pie daktera, kur tiek veikta sonogrāfija. Ekrānā redzamais augļa attēls vairs nav pat ne tuvu tam, ko redzēju pirms divām nedēļām, vairs nav galviņas, nav ķermeņa aprises, ir tikai mazs, gaišs, izplūdis pleķis ekrānā – auglis jau ir sācis samazināties. Ķermenis tik ļoti negrib neko atdot, ka nēsā sevī mirušu augli jau divas nedēļas.

Daktera padoms atgādina vecās filmas, kurās atveidoti laiki, kad aborts bija aizliegts un to pagrīdē veica kundzītes, iesēdinot klienti karstā vannā un pasniedzot mājas vīnu. Tiek arī nosprausts datums, līdz kuram, ja nesākās asiņošana, tad ir jāvēršas slimnīcā uz tīrīšanu. Lielā mērā cienu dabas procesus un klusi ceru, ka viss tā arī notiks, un varēs iztikt bez anestēzijas, zālēm un ķirurģisku instrumentu tuvošanās maniem dzimumorgāniem. Saprotams, ka zaudēt jau vairs nav ko, vakarā tiek atvērta vīna pudele cerībā, ka remdēs asaras un iesāks visa šī beigas.

Nākamajā dienā seko visa haoss gan galvā, gan ķermenī. Jūtami grauž noraudātās acis, kājās stīvums no negulētās nakts, galva smaga, slikta dūša, dedzina kuņģi, emociju virpulis griežas. Periodiski savelkas krampji, kas pielīdzināmi vidēji smagām mēnešreizēm. Pēcpusdienā sākas viegla asiņošana – TAS brīdis ir pienācis, tikai nezināmā patiesība vēl ir priekšā. Ieslēdzas pašsaglabāšanās režīms – ārstnieciskais miegs.

Nākamā nakts un diena jau tiek pavadīta ar izteiktu krampju konvulsijām, mēnešreižu krampji var iet pastaigāties pa liedagu, šeit jau parādās sajūtas, kas vedina domāt par vagīnā ievietotu jaudīgu putekļsūcēju. Asiņošana gan atpaliek jaudā un vairāk atgādina mēnešreižu pēdējo dienu smērēšanos, – varētu pat teikt, ka, sajaucot uz virtuves dēļa griežamo pārtikas produktu ar pirkstu, notiek ievērojami lielāka asiņošana.

Krampju viļņi gan ir kā uzbāzīgas pseidodraudzenes un paliek tik stipri, ka pieprasa izraut ķermeni no dziļā miega fāzes un atgādināt arī blakus guļošajam, ka šeit nu notiek lietas. Ap rītu šķiet, ka ar šo tas viss beigsies, asiņošana kļūst vēl mazāka par to, kas vispār no tās bija, bet pēcpusdienā jādodas jau ir gulties vannā, turot dušas klausuli zem nabas ar silta ūdens strūklu, jo tas šķietami palīdz pārvarēt sāpju viļņus, atslābinot muskuļus, līdzīgi kā pie smagām mēnešreizēm. Ah, un tie vaidi, atgriežamies pie meksikāņu seriālu pārspīlēto emociju aktierspēles, taču te tas ir – stiprās latviešu sievietes limits. Kaimiņi visticamāk domā, ka šajā dzīvoklī ir stipri pārspīlēti netradicionāla intīmā dzīve, kas dažādu iemeslu dēļ notiek vannas istabā, bet patiesībā ar to tam nav nekāda sakara, te notiek spontānais aborts.

Izteikti sāk plūst asinis līdz īsi pēc kārtējā sāpju viļņa izplūst gan svaigas asinis, gan asins receklis mazas saujas izmērā. Te sākas pirmā pārbīle, rodas nezināmas izcelsmes atlēta spējas un bezpalīdzīgi vaidošā, vārgā lēdija vannā var uzlekt uz tās malas vienā milisekundē. Satraukums, pārbīle, šoks, miljons domu – kas tas ir, vai tas ir auglis, vai tā ir akna, vai varu to ņemt rokās, vai nevajadzētu to ņemt rokās un pētīt (psiholoģisku iemeslu dēļ), vai tas aizsprostos kanalizāciju, vai vispār to drīkst noskalot kanalizācijā, vai tas ir jāapglabā, vai tas jāved uz pārbaudēm, vai vispār tajā asins receklī ir auglis? Nospļaujoties par psiholoģiskām traumām uzvar zinātkāre, veidojums tiek ņemts rokās un pētīts, kur iespējams iedomu, iespējams realitātē tiek saskatīta galva un ķermeņa, vairāk vardes kurkuļa aprises. Ar grūtu sirdi, negribīgi, tas aizskalojas kanalizācijā.

Turpinās krampji, tek asinis, asinis, daudz asiņu, vēl vairāk asiņu. No vagīnas burtiski dzimst asins recekļi, saujas lielumā. No malas varētu šķist, ka ir noticis pašnāvības mēģinājums, vanna ir asinīs, tajā guļ kaila, asaraina sieviete, kas kļūdas pēc nav nomirusi, bet vārgi cilā plakstiņus un vaid. Detalizētāk šo asiņošanu varētu salīdzināt ar dārza ūdens šļūteni, kad to tin kopā, no tās brīžiem izšļācas ūdens, līdzīgi šajā spontānā aborta stāstā – krampis un sajūta ka tiek ar vakuumu izsūkta ne tikai vagīna, bet visa dzemde ar olnīcām, tad sāpes sāk atlaisties un izšļācas asinis ar vai bez asins recekļa. Kopā šajā vannas piegājienā spēju saskaitīt piecpadsmit līdz septiņpadsmit asins recekļus, kas aizsprostoja kanalizāciju. Karstā ūdens rēķins būs liels, jo vannā tika gulētas daudzas stundas, līdz šķietami asiņošana sāka samazināties.

Izkāpt no vannas un apslaucīties var nepaspēt, jo pirmais solis vannas istabas flīžu krāsas saglabāšanā ir higiēnas lietu ievadīšana. Nakts aizsegā tiek sagādāti biksīšu ieliktnīši, kas paredzēti senioriem urīna nesaturēšanas gadījumos. Par gultas vietu tiek lemts tuvāk labierīcībām ar modinātāju ik pēc 30–60 minūtēm, higiēnas lietu nomaiņai. Ap rītu jau šķiet, ka asins plūdi sāk rimties un ir beigu sākuma fāze. Aiz muguras ir vairākas negulētas naktis, liels asins zudums, ķermenis noguris no sāpēm, nespēks, ēdiens neuzrunā. Ir jāatgūstas līdz jaunas darba nedēļas sākumam, tādēļ ieslēdzas atkal pašsaglabāšanās režīms – ārstnieciskais miegs.

Pēcpusdienā sākās otrais vilnis, ķermenis atkal ir vannā un atkal ir sāpju viļņi kopā ar svaigu asiņu un saujas lieluma recekļu šļācieniem. Ar aizdomām, ka, iespējams, nāksies braukt uz slimnīcu, tiek izmazgāti mati, bet tas arī ir viss, kam atliek spēka. Vēl ir tā cerība, ka tas viss drīz beigsies, gan jau tam tā ir jābūt, bet pārliecība par stiprās latvietes miesu un garu sāk strauji izplēnēt. Telefoniski konsultējoties ar dakteri, saņemts rīkojums doties uz slimnīcu, jo šādi principā var noasiņot. Asiņošana brīžiem pastiprinās. Tiekot laukā no vannas, ļimstot kājām un tirpstot pakausim, tiek izmazgāti zobi. Kamēr mediķi ir ceļā, jau ir nepieciešams atsvaidzināt higiēnas lietas un te ir tas moments, kad saproti, vai nu slimnīca vai nu mirsti, jo nomainot higiēnas tamponu, nepaspēj apslaucīties un nomainīt ieliktnīti, kad tampons jau ir tik pilns, ka pats krīt laukā izšļācoties vēl kaudzei asiņu un recekļu. Asinis ir visur! Šeit saproti savu bezspēcību dabas priekšā.

Kā jau iepriekš tika definēts – šis spontānais aborts ir gaidīts. Gaidīts ne tādēļ, ka būtu plānots atteikties no pirmdzimtā, bet tādēļ, ka auglim attīstoties orgāniem, radās dabas novirzes un tas nomira. Mediķiem ir jāzina, ka šeit nav vairs stāsts tikai par spontānā aborta sākšanos, bet par noasiņošanas risku.

Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca – juceklis uzņemšanā, bet operatīvi aizšķiro uz attiecīgo nodaļu, kur tikpat operatīvi jau pārsēdina uz ginekoloģiskās sēdiekārtas, kas paredzēta tīrīšanas procedūrai.

Tas nekas, ka pārsēžoties saļimsti, jo esi uz samaņas zaudēšanas robežas un jūti, kā no vagīnas izveļas kaudze ar asinīm. Mediķi nomierina, palīdz un uztur pozitīvu noskaņu, pieņemu, ka, ja vien pacients nav neciešama, izlutināta uts. Runājot tieši, ja tiek ķerts stress par to, ka asinis gāžas un šķīst, turklāt var notraipīt drēbes, apavus, grīdu un patiesībā visu, kas ir pusotra metra rādiusā, tad jāsaprot, ka tas mediķiem nav nekāds pārsteigums. Tas ir normāli, ja kaut kādai asins šļakatu kontrolēšanai pielieto senioru ieliktņus, kas vairāk līdzinās bērnu autiņiem un, papildus vagīnas aizsprostam, pielietots pats diženākais higiēnas tampons, kāds atrodams veikalu plauktos un ir ievietots tieši pirms izbraukšanas.

Tas viss kopā rada sajūtu, ka esi vārtu sargs Rīgas Dinamo hokeja komandā, bet ar noslieci paģībt ieraugot lidojošu ripu savā virzienā un ģīboņa brīdī vēl apčurāties. Cilvēki dodoties turp arī ietinušies dvieļos, jo tas ir palicis kā vienīgais variants, lai neatkārtotu stāstu par Ansīti un Grietiņu, kuri dodoties mežā iezīmēja taku, pa kuru dodas, vai šajā gadījumā, lai nevajadzētu iezīmēt pilsētas kartē jaunu upi. Krampju viļņi – tie nebeidzas, tie vēl joprojām ir uzbāzīga pseidodraudzene – nu galīgi neciešama liekulība.

Guļot ginekoloģiskajā krēslā, tiek gaidīts anesteziologs, kurš jož no citas ēkas, veidojas saruna ar mediķiem, kuri smaidot sabar par kūtru pieteikumu neatliekamajai palīdzībai. Neesot jābūt dabas bērnam, kurš no asins zudumiem zaudē samaņu.

Lai arī tika meklēta informācija interneta dzīlēs par to, kā tas notiek, nekā vērtīgāka par "Cālis.lv" foruma komentāriem īsti nav. Tāpat arī dakteris nespēj izstāstīt visus variantus, kā šis process var noritēt.

Šeit vairs nav stāsts par spontāno abortu kā tādu, bet par to, kā nenoasiņot. Šajā gadījumā ķermenis tik ļoti nevēlējās atdot augli, ka daļa no grūtniecības audiem bija saglabājusies dzemdē, kas savukārt radīja atkārtotu un ļoti stipru asiņošanu.

Ierodas anesteziologs, uz sejas parādās skābekļa maska, nemanot vēnā ieplūst vielas un pat nepaspējot pabeigt teikumu pamosties pēc 10–15 minūtēm turpat. Viss – grūtniecības vairs nav.

Atiešana no anestēzijas, kā nu kuram tas notiek. Šajā gadījumā rodas sajūtas, ka te ir nepareizā nodaļa, uz SPA kūri nebija plāns doties. Mediķi jūtami rūpējas par katru pacientu, cik ir viņu fiziskajos spēkos.

Esot jau palātā, sēžas mīkstumos tiek ielaistas zāles, kas palīdz dzemdei sarauties. Sāpju nav, krampju nav, putekļu sūcējs vagīnā ir izslēgts. Pāriet pāri gaitenim uz labierīcībām prasa tādu pašu jaudu, kā noskriet 10 km – sirds dauzās, elpa strauja, parādās sviedri uz pieres. Tāds uzskatāms brīdis, lai saprastu, cik elementārai funkcionalitātei to asiņu daudzums ir svarīgs. Iestājas naktsmiers, cik nu mierīgs sirdī un ķermeņa fiziskajā plānā tas ir iespējams. Lai arī palātā ir citi, un mediķi šiverē, cauru nakti aprūpējot pacientus, kam miegu traucē sāpes, piemeklē nolemtības, skumju un vientulības sajūta.

Pēc pāris miega stundām durvīs atskan smaidīgs rīta sveiciens un azotē ieslidinās termometrs. Jāgatavojas uz sonogrāfiju, lai pārbaudītu vai viss ir kārtīgi iztīrīts, pēc kā tiek gatavota dokumentācija izrakstīšanai, pa ceļam tiek saņemta šprice sēžas mīkstumos, izņemta katetra un novadīta instruktāža par to, ko drīkst, ko nedrīkst, ka mīlēšanās un higiēnas tamponu lietošana divas nedēļas nebūs lemta.

Jāsaka atklāti, ka attieksme šīs slimnīcas 25. nodaļā ir vairāk, nekā rūpīga un sirsnīga. Ja izslēdz iemeslu, kāpēc tur bija jāatrodas, tad atmiņas par mediķiem uzturēšanās laikā paliek ar siltu smaidu. Taču vienmēr jāatceras teiciens, "Ko sēsi, to pļausi.".

Pārbraucot mājās, asins zudumi ir vēl jūtami dažas dienas. Kāpjot uz otro stāvu, pusē nepieciešams apstāties, lai atgūtu elpu un normalizētu sirds ritmu. Mājas tīrība, ēdiena uzņemšana, pasaules notikumi ir pilnīgi neaktuāli. Ja nepieciešams atbildēt uz telefona ziņu, tad brīžiem atbildes ziņa paliek starp realitāti un sapni, jo nepabeidzot atbildes teikumu galvā, ieslēdzas režīms "hibernating", jebšu aizmiedz.

Apakšbiksīšu un pakešu nelietotājām viss šis ir papildus neērts pasākums. Te iedomājamies savu pēdu, svaigu, tikko pēc pedikīra un otru pēdu ieliekam plastikāta maisiņā. Saprotams, ka šis ir process, kurā dzīst, un tas plastikāta maisiņš uz kājas ir, lai palīdzētu ārstēšanās procesam noritēt veiksmīgi, taču ar visu iepriekš pārdzīvoto, sievišķības sajūta iesprūda durvīs iznākot no pēdējās daktera vizītes.

Dzemdei pēc būtības turpinās saraušanās process. Labierīcību apmeklējumam līdzi nāk jauna pseidodraudzene – paranoja, ka izvelsies asins blāķis un izkritīs dzemde. Kliedēšu uzreiz šausmas – nē, tā nenotiek, tas ir tikai psiholoģisks triks, kas pāries. Ja ir ieradums iemigt, guļot uz sāniem, tad tā tuvākās dienas nav opcija, jo sāk vilkt un liekas, ka dzemde sakritīsies, kā rauga mīkla uz vieniem sāniem. Vispār elegantu kustību atveidojumi vairāk izskatās pēc pansijas iemītnieku deju vakara. Asiņošana ir ļoti minimāla, taču drošības labad, tekalē uz labierīcībām pārliecināties, kam ir taisnība – sajūtu paranojai vai galvas smadzenēm.

Raksts nav gatavots sadarbībā ar mediķiem, tādēļ šeit aprakstīto nav jāuztver, kā medicīniski korektu. Šī ir dalīšanās pieredzē ar cerību, ka kādai tas palīdzēs sagatavoties ne tikai mentāli un praktiski, bet arī sajust to robežu, kad nepieciešama mediķu palīdzība, respektīvi – nenoasiņot līdz nāvei.

Šis arī nav raksts, kur nopelt dakteri, gluži pretēji, – nebūtu viņas, kura reaģē pat svētku vakarā uz ziņām, iespējams, šī raksta nebūtu.

Stiprās latvietes gars un miesa var panest ledus peldes, aukstas naktis mežā ar ledainu ieroci pie sāniem, ķert gandarījumu no pārvarētiem šķēršļiem, kas par tiem ir kļuvuši tikai katra indivīda galvā, bet nevar iebiedēt dabas likumus kā pretinieku ar savu drosmi un saukli "es varu!".

Ar cieņu, Puteklis!"

Iepazīties un komentēt konkrēto sievietes pieredzes stāstu par spontāno abortu, portāls "Cālis" lūdza arī Rīgas Dzemdību nama ārstei-ginekoloģei Elizabetei Pumpurei, kura strādā arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un uzņemšanas klīnikas Ginekoloģijas postenī. Kā liecina Dr. Pumpures novērojumi, mūsdienās nenotikušos jeb "missed" (MA) abortus ir iespējams savlaicīgi atklāt, pateicoties ultrasonogrāfijas (USG) izmeklējumiem un HCG līmeņa noteikšanai asinīs. Lūk, ārstes skaidrojums par situāciju!

Dr. Pumpure norāda, ka stāstā aprakstītais ir MA, kad grūtniecība ir apstājusies un tas konstatēts ar USG palīdzību. Kad tā notiek, ārsts pacientei parasti piedāvā trīs opcijas, kā risināt situāciju – nogaidošu, medikamentozu vai ķirurģisku taktiku. "Nogaidošā taktika ir tad, kad ārsti pacientei izstāsta, kāda ir norise, un divu nedēļu laikā dod iespēju bojāgājušās grūtniecības audiem izdalīties dabiskā ceļā. Paredzam, ka ķermenis atpazīs, ka grūtniecība ir apstājusies, un pats to izvadīs laukā," stāsta ginekoloģe.

"Otra taktika, ko ārsts piedāvā, ir medikamentoza. Respektīvi, sievietei dod prostaglandīna preparātus (mizoprostols), tādējādi ierosinot grūtniecības izdalīšanos ātrāk. Jāņem vērā, ka tas ir ne tikai medicīnisks process, bet skar sievieti arī psihoemocionāli; ir pacientes, kuras uzreiz zina, ka vēlas radušos situāciju atrisināt ātrāk un nevēlas gaidīt vairākas dienas. Iepriekš minētajām taktikām – gan nogaidošai, gan medicīniskai – iznākums ir vienlīdz labs, jautājums ir par laika faktoru. Ja lietojam medikamentus, tad diezgan droši zinām, ka divu trīs dienu laikā tas atrisināsies. Jāņem vērā, ka medikamentozu taktiku pārsvarā veic slimnīcas apstākļos," skaidro Dr. Pumpure.

"Trešā taktika ir ķirurģiskā metode jeb dzemdes dobuma tīrīšana, ko veic, izmantojot anestēziju. Šī procedūra ir pieejama, un to iespējams veikt stacionārā. "Protams, ir nepieciešamas analīzes un izmeklējumi, kurus var veikt ārsts, kas noteicis diagnozi, taču arī slimnīcā ir šādas iespējas. Ķirurģiskā procedūra ilgst aptuveni 10–15 minūtes. Sievietēm, kurām ir pirmā grūtniecība, tomēr parasti iesaka uzsākt ar nogaidošu vai medikamentozu taktiku, ķirurģisku metodi atstājot gadījumiem, ja dzemdes dobums ar iepriekš minētajām metodēm nav iztīrijies. Lai gan tas var prasīt vairāk laika, ārsti tomēr vēlas, lai ir medikamentozā vai nogaidošā taktika, jo tā saistāma ar mazākiem ķirurģisku manipulāciju un anestēzijas riskiem," norāda ārste.

"Sievietes stāstā ir diezgan uzskatāmi izklāstīta viena no SA un MA raksturīgajām komplikācijām, kas ir asiņošana. Otra bīstamākā – iespējama infekcija. Skaidrs, ka kādā momentā sievietes organisms atpazīst grūtniecību, kas ir izbeigusies, kā svešķermeni, un tā ir ļoti labvēlīga vide baktērijām. Ja ir nogaidošā taktika vai medikamentozā taktika, ārsti noteikti seko līdzi asiņošanas intensitātei, kā arī iekaisuma pazīmēm – temperatūrai, izmainītiem izdalījumiem no dzimumceļiem, ieilgušām sāpēm vēdera lejasdaļā. Jāņem vērā, kas tad ir liela asiņošana un kas ir maza asiņošana. Parasti asiņošana ir tāda pati kā menstruācijām, ne ilgāka par divām nedēļām. Ja asiņošana ir intensīvāka, kā "no šļūtenes" – principā pusstundas stundas laikā ir pilna lielā pakete – tad tā uzskatāma par lielu asiņošanu, kuras dēļ būtu vērts vērsties slimnīcā, un būt mediķu uzraudzībā," komentē Dr. Pumpure. Normāla sūdzība spontāna un ierosināta aborta gadījumā ir krampjveida sāpes, ja tās ir neciešamas, tās noteikti jāmazina ar pretsāpju līdzekļiem. Ja sāpes nemazinās, neskatoties uz pretsāpju medikamentu lietošanu, arī tas ir iemesls vērsties pēc neatliekamas palīdzības, jo var norādīt uz iespējamiem sarežģījumiem vai nepieciešamību pēc medikamentiem, kurus ievada vēnā vai muskulī.

Ginekoloģe skaidro, ka pacientēm ārsti ļauj un pat rekomendē nogaidošo taktiku jeb dzemdes tīrīšanās procesam noritēt mājās, ja sieviete pati kontrolē un apzinās asiņošanas apjomu, un saprot, kurā brīdī viņai būs nepieciešams vērsties stacionārā. Ir aprakstīts, ka atrašanās mājās šādos gadījumos nāk par labu arī sievietes psihoemocionālajai veselībai. Dr. Pumpure, strādājot neatliekamās ginekoloģijas postenī, sastopas ar šādām situācijām, un parasti asiņošanas gadījumā sievietēm iesaka atrasties stacionārā, lai ārsti varētu novērot aborta norises procesu.

Pastāv arī dažādi riska faktori: "Ja grūtniecībai ir lielāks laiks, paredzam, ka asiņošana būs spēcīgāka. Sieviete īsti savā stāstā nevarēja precizēt, rakstīja, ka aptuveni astoņas nedēļas. Parasti līdz sešām nedēļām sagaidām, ka tā būs neliela asiņošana. Bet, tuvojoties desmit nedēļu atzīmei, asiņošana SA gadījumā varētu būt stiprāka tā dēļ, ka placenta jau sāk implantēties dzemdes sieniņā, un šī ir bagātīgi apasiņota zona dzemdes dobumā."

"Kā jau sieviete stāstīja, arī ārstiem, kad piedāvā nogaidošu vai medikamentozu taktiku, ir jāizstāsta, ka var būt situācijas, kad grūtniecības audi pilnībā neizvadās, un var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Parasti ar ķirurģisku metodi ārsts grūtniecības audus pilnībā evakuē, jo to ilgstoša atrašanās dzemdes dobumā ir bīstama tieši infekciju riska dēļ," skaidro ginekoloģe.

Pieredzes stāstā aprakstīto recekļu un asiņaino daļiņu izdalīšanos ārste komentē šādi: "Šeit jāskaidro, kas tad anatomiski ir grūtniecība un kas atrodas dzemdes dobumā. Tie ir augļapvalki, pirmā placentiņa un pats embrijs. Grūtniecības 5./6. nedēļā embrijs ir aptuveni 3–5 milimetrus liels, bet 12. nedēļā embrijs ir aptuveni sešus centimetrus liels. Liela recekļa saturā, iespējams, ir šīs daļas, bet tās noteikti nav atšķiramas. Recekļi rodas, svaigām asinīm sarecot. Pacientei būtu jāpaskaidro, ka tāds ir katras iepriekš aprakstītās taktikas mērķis – izvadīt no dzemdes dobuma grūtniecības audus, tas ir labi, ka tie izdalās."

Dr. Pumpure arī norāda, ka katra sieviete uz grūtniecības pārtraukšanos var psihoemocionāli raudzīties dažādi. Pirms uzsākt neveiksmīgas grūtniecības tīrīšanas procesu, vajadzētu sev ļaut saprast, vai sieviete vēlas izsērot grūtniecības zudumu: "Ir sievietes, kas izvēlas aizmirst to visu ātrāk. Mums kā veselības aprūpes speciālistiem būtu jāsagatavo paciente šim procesam. Sieviete gan pēc tam pati izvēlas, kā reaģēt uz agrīnu grūtniecības zaudējumu. Ārstam nebūtu ētiski stāstīt pacientei, kā jāreaģē uz SA vai MA, būtu jāsniedz atbalsts un sajūta, ka veselības aprūpes speciālistam var uzticēties."

"Raugoties uz šo pieredzes stāstu, viss atbilst aborta norisei, bet individuāli starp sievietēm tā var atšķirties atkarībā no grūtniecības laika, izmantotās metodes, arī ginekoloģisko saslimšanu anamnēzes. Arī ārsti sagaida, ka ir sāpes gan pie medikamentozas, gan nogaidošas taktikas. Ginekologs izraksta pretsāpju preparātus. Tas pats par asiņošanu – tā ir norma pie šāda procesa, bet kā jau iepriekš minēju – var būt smērēšanās, asiņošana analoga mēnešreizēm vai nedaudz spēcīgāka , bet, līdz ko asiņošana ir smagāka, jāvēršas pēc neatliekamās medicīnas palīdzības, jo tā sieviete sevi pakļauj nevajadzīgam riskam," uzsver ginekoloģe.

"Varu vēl piebilst, ka aptuveni katra desmitā grūtniecība beidzas ar spontāno abortu vai nenotikušu abortu. Tas ir samērā bieži sastopams stāvoklis ginekoloģijā. Grūti ir komentēt, kāpēc šādi ir noticis ar konkrēto sievieti, iespējams, bijusi kāda komunikācijas kļūda. Bet nogaidoša taktika mājas apstākļos ir ierasta prakse, ārsti ierasti dod 10–14 dienas, katrs pēc saviem ieskatiem, atkarībā no grūtniecības ilguma," skaidro Dr. Pumpure, vienlaikus norādot, ka katrai sievietei, kura saskārusies ar neveiksmīgu grūtniecību, jābūt pārliecinātai, ka ir speciālisti un medicīnas iestādes, kur vērsties, ja ir sarežģījumi. "Labi, ka šis stāsts beidzās veiksmīgi un sieviete ir vesela, un var par to uzrakstīt stāstu, lai informētu citas sievietes. Lai gan SA un MA ir bieža situācija, mūsu sabiedrībā par to sevišķi nerunā," uzsver Dr. Pumpure.