Pa valdziņam vien. Kaismīgais tamborētājs Kaspars, kurš darina monstriņus

Kā sarunā atklāj pats Kaspars, viņa ikdiena paiet birojā, jo viņš profesionālo dzīvi izvēlējies saistīt ar IT jomu. Brīvos brīžus viņš aizvada arī improvizācijas teātrī, iejūtoties kā tēls visdažādākajās situācijās. Taču tamborēšana, šķiet, ir neatņemama viņa dzīves sastāvdaļa. Piedaloties svētku tirdziņā, jaunajam vīrietim gan vislielāko prieku sagādā tieši cilvēku reakcija – visi, kas sastopas ar Kaspara tamborētajiem mošķīšiem, kļūst priecīgāki, bet bērnu rokās tamborējumi atdzīvojas.

Tamborē jau no mazotnes

Tamborēšanu Kaspars iepazinis jau agrā bērnībā, kad bijis aptuveni četrus vai piecus gadus vecs: "Mana mamma ir kaislīga adītāja, līdz ar to viņai mājās bija un joprojām ir ļoti daudzas un dažādas dzijas. Un kā mazu ķiparu mani ļoti ieinteresēja tas, ka kamoli ir tik dažādi, ka tie ir krāsaini. Būtībā bērna prātā katrs kamols jau ir sava veida mošķītis, vai ne? Bija interesanti tos šķetināt un skatīties." Mazais Kaspars iztaujājis mammu par to, ko viņa dara, guvis interesi, bet, pašam nezinot, kāda iemesla dēļ, rokās iegūlusi tieši tamboradata.

Kā bērnam viņam parādīts, kā uzmest vienkāršu cilpiņu, bet pārējo jau viņš apguvis pašmācības ceļā, ķimerējoties ap dzijas valdziņiem. Sācis ar pīnītēm, kas aizvedušas līdz tārpiņiem, bet tad iedomājies, ka varētu uztaisīt arī kādu pildīto lelli: "Uztaisīju vienu kvadrātiņu, otru, saliku kopā, sapildīju, pieliku rociņas, kājiņas." Kaspars atzīst, ka kādu laiku gan dzīvojis ilūzijā, ka tieši rotaļlietu tamborēšana ir ārkārtīgi unikāla un reti kurš to prot. Bet tad, jau interneta laikmetā, kad visu var atrast pāris klikšķu attālumā, Kaspars mantiņu tamborēšanu pētījis un atklājis, ka tā ir Japānā cēlusies mākslas forma "amigurumi". Tad nu "amigurumi" vietnes un domubiedru grupas ir vieta, kur viņš smeļas idejas dizainam un tehnikai vēl šobrīd.