Melot ne tikai citiem, bet arī sev. Kas slēpjas aiz viltus smaida

Kā stāsta psihoterapeits, melošana ir viena no centrālajām izdzīvošanas stratēģijām. "Dabā, piemēram, hameleons maina krāsu, lai varētu labāk nomedīt un paslēpties no uzbrucēja. Savukārt kāds cits dzīvnieks izliekas beigts vai uzpūšas lielāks," salīdzina psihoterapeits. "Tāpat arī cilvēkiem melošana ir ļoti izplatīta taktika, kā adaptēties un panākt savu."

Mēs varam melot ne tikai apkārtējiem, bet arī paši sev. Kā uzsver psihoterapeits, tieši pašapmāns ir viena no bīstamākajām lietām, kas var radikāli ietekmēt cilvēka dzīvi. Mēs varam melot paši sev, pat no neapzinoties, taču beigās, kad attopamies darbā, kas mums nesagādā prieku, ar partneri, kuru patiesībā nemaz nemīlam, un māju, kurā nejūtamies labi, beidzot saprotam, ka visu dzīvi esam centušies aptīt paši sevi ap pirkstu, izvēloties lietas un cilvēkus, kas būtu tie pareizie un labākie, nevis to, ko vēlamies mēs paši.

Nevar noliegt, ir gadījumi, kad meli var radīt pozitīvu efektu, taču dažkārt tie var negatīvi ietekmēt ne tikai melotāju, bet arī viņam apkārt esošos cilvēkus.

Ir situācijas, kurās mēs melojam apzināti, piemēram, lai izbēgtu no soda vai to mīkstinātu, bet ir arī tādas, kurās melojam neapzināti. Veselovskis min ikdienišķas situācijas, kurās mēs mēdzam melot gan sev, gan apkārtējiem, kā arī min iespējamos iemeslus, kāpēc cilvēks izvēlas nebūt patiess.