Vardarbība filmās un multfilmās – kā tā ietekmē bērna psihi un uzvedību

Vairāku ārzemju pētījumu rezultāti liecina, ka bērni, kuri skatās vardarbīgas multiplikācijas filmas, biežāk izrāda agresijas pazīmes. Kad bērns redz vardarbību kā problēmu risināšanas veidu, šī mācība paliek viņa centrālajā nervu sistēmā. Tas darbojas arī pretēji – kad prosociāla pieeja, piemēram, dalīšanās ar citiem, vēršanās pie pieaugušā pēc palīdzības vai komunikācijas izmantošana fiziska spēka vietā, nonāk bērna acīs, tad arī tas viņā saglabājas kā atbilde, uzlūkojot problēmu. Daži uzvedības modeļi ir ne tikai iemācīti, bet arī neiroloģiski fiksēti, tāpēc tos var būt grūti mainīt.

Animācijas filmās, kuru mērķauditorija ir bērni, bieži vien parādās vairāk vardarbības un brutalitātes, jau iepriekš atklājuši Aiovas Universitātes pētnieki. Piemēram, bērniem paredzētos raidījumos stundas laikā tika fiksētas 26 agresīvas vai vardarbīgas ainas, kamēr plašai auditorijai paredzētos raidījumos – 9. Turklāt, pētījumā novēroja, ka bērni verbālo agresiju, ko bija redzējuši televīzijā, vēlāk atdarināja skolā. Bērniem, kuri skatās animācijas filmas ar daudzām vardarbīgām ainām, ir nosliece uz nervozitāti. Šiem bērniem arī ir grūtības koncentrēties. Šai informācijai piekrīt arī klīniskā psiholoģe Inese Jansone: "Multenēs tā vardarbība ir pat tāda stimulējoša. Vienmēr ir kaut kāda skaņa, pastiprināta mūzika, šaušana. Tas vienmēr tiek uzsvērts ar milzīgu gaismas vai skaņas efektu. Tas var būt iemesls tam, ka bērns kļūst nervozāks."

Zinātniekus sevišķi satrauc zēni, kuri nāk no ģimenēm ar zemāku sociālekonomisko statusu, jo, pētījumā noskaidrots, ka šī bērnu apakšgrupa biežāk atspoguļo agresīvu uzvedību. Taču šo bērnu darbībās ir jāņem vērā vēl citi faktori, kā uzaugšana viena vecāka ģimenē, ģenētiskas tieksmes uz impulsivitāti un hiperaktivitāti, kā arī dzīvē redzētie konflikti starp vecākiem. Šīs problēmas var vēl vairāk pastiprināt medijos redzētā vardarbība, raksta "Psychology Today".

Redzot multiplikācijas filmās agresiju, mazi bērni var sākt to atkārtot, skaidro klīniskā psiholoģe. "Bērniem ir raksturīga kopēšana. Tāpat kā viņi mācās un kopē vecākus, piemēram, katru vakaru tīrot zobus, viņi arī kopē bērnudārzā viens no otra. Piemēram, kā spēlēties ar lellēm vai mašīnām, vai vispār nespēlēties. Tas pats ir ar to, ko viņi redz multfilmās vai filmās." Taču psiholoģe neuzskata, ka multfilmās redzēta vardarbība pašus bērnus padara cietsirdīgākus: "Multene par Tomu un Džeriju... Bērns redz, ka dzīvniekam var darīt pāri, viņš, protams, nedomā un neanalizē nekādā veidā, kāpēc tas tiek parādīts, viņš vienkārši nokopē to kustību vai darbību. Bērns to iemācās, ka tāda var būt uzvedība, bet tas nenozīmē, ka viņš kā cilvēks, kā personība kļūst agresīvs."

Līdzīgu viedokli pauž arī Laila Balode, "Centrs Dardedze" konsultāciju daļas vadītāja. "Viena agresīva filma nepadarīs bērnu vardarbīgu. Ilgtermiņa sekas var radīt vardarbīga satura ietekme kopā ar tādiem faktoriem kā bērna vecums, jūtīgums, temperaments, intereses, situācija mājās un bērna apkārtējā vidē," stāsta centra speciāliste.

Inese Jansone šādu uzvedību salīdzina ar to, kā bērni iemācās lamāties. "Viņš dzird lamuvārdus visapkārt, tāpēc vienkārši uzsūc informāciju un tad nodod to tālāk."

Ja vecāki pamana, ka bērns sāk uzvesties vardarbīgi, ir jānoskaidro, kur šādas darbības bērns varētu būt redzējis. "Labi ir mēģināt saprast, kur tad viņš kaut ko tādu redz, kur parādās tāda agresīva uzvedība vai pāri darīšana. Un, protams, visbiežāk tās ir mājas vai bērnudārzs, vai tās multfilmas, ko bērns skatās. Es domāju, ka vecāki, kuri ir bērniem klāt, ir informēti un interesējas, kas notiek ar bērnu un kur viņš ir... To var labi pamanīt, ka tas ir redzēts multenēs," uzskata psiholoģe. Nākamais, ko vecākiem vajadzētu darīt, ir skaidrot, ko viņa darbība nozīmē. "Piemēram, iesperot kaķim, tas nav tikai tā, kā tas multenēs notika. Kaķītim sāp, ja viņam iesper. Tāpat kā mēs nesperam viens otram, kaķim nedrīkst spert, jo viņam sāpēs. Tas ir skaidrošanas darbs un ģimenes piemērs. Bērnam jāizskaidro, kāpēc tā uzvedība un rīcība ir nepieņemama," klāsta Inese Jansone.

Taču psiholoģe arī skaidro, ka jāņem vērā tas, ka bērns iet cauri dažādiem vecuma posmiem. "Ņemot vērā to bērna vecumu un uzvedību, kas viņam ir raksturīga tajā posmā, ir jāmēģina skaidrot un iemācīt to darbību pārtraukt. Pavisam maziņiem mēs sakām "stop", un viņi vienkārši iemācās saprast, ka tad, kad ir "stop", tad ir tā pauzīte un nevar vairāk darīt. Lielākiem jau ir jāskaidro, kāpēc tā."

Protams, ne vienmēr bērns ar agresīvu saturu sastopas mājās. Dažkārt vecāki var pat nenojaust, ka bērnam ir piekļuve nepiemērotam saturam. Psiholoģe informē, ka pazīmes, ka bērns ir redzējis agresīvu saturu, ir atšķirīgas dažādiem vecuma posmiem. "Mazajiem būs šī kopēšana. Piemēram, dzirdētā atkārtošana. Tā kā puiši skatās filmas ar ieročiem, šaušanu, tad liela daļa to atkārto. Agrāk tas visiem likās pieņemami, ka puiši šaudās un spēlējas ar pistolēm un kariņos, taču šobrīd jau ir vecāki, kuri uzskata, ka tā pēc būtības jau ir agresīva spēle, un bērnam nevajadzētu tādā piedalīties. Tāpēc viņi seko līdzi, lai bērni neskatās tādas filmas," Inese Jansone atklāj.

"Otra izpausme ir jau lielākiem bērniem, kuriem ir kādi seši, septiņi gadi. Bērns, redzot nepiemērotu, viņa vecumam agresīvu saturu, viņš nesaprot, kas tas ir, un ir iespēja, ka viņš vairāk ieraujas sevī un neatkārto uzvedību. Tas ir kaut kas, ko viņi nesaprot, un līdz ar to viņi nezina, kā reaģēt. Tas atkal ir jautājums, vai vecāki ir pietiekami klātesoši, ka viņi pamana – bērna uzvedībā vai emocionālajā stāvoklī kaut kas ir mainījies." Psiholoģe arī norāda, ka mazi bērni atdarina redzēto paši piedaloties, piemēram, kariņos, vai arī agresīvo stāstu izspēlē rotaļlietas.

"Es atminos tādu stāstu, kur bērni pirmajā vai otrajā klasē ņēma līdzi planšeti uz skolu, un tur skatījās visādas filmas. Starp visām filmām ir bijusi kāda par fizisko agresiju. Vecāki, protams, to nezināja," kādu atgadījumu atceras psiholoģe. "Un tad viens puika pēkšņi teica, ka vairs pie konkrēta drauga ciemos negrib iet. Sākotnēji neko nepaskaidroja, vecāki vienkārši jautāja, jautāja, jautāja, un beigās izrādījās, ka viņa draugs uzstājīgi tajā planšetē liek skatīties filmu, kurā ir vardarbība, kas tam puisītim liekas nepieņemama. Bet viņš to uzreiz nestāstīja, vairāk dominēja tāds apjukums, ka tas ir draugs, kas it kā ir forši, bet tādu filmu viņš negrib skatīties, viņam ir bailīgi. Un tad viņš atrada atrisinājumu – nedraudzēties vairs ar šo puiku." Inese Jansone uzskata, ka tādā gadījumā vecākiem ir jāinteresējas, kas ir par pamatu šādam lēmumam. Gadījumā, ja saturs bērnu ir nobiedējis, viņš arīdzan var palikt nedrošs sociālās situācijās.

"Centra Dardedze" pārstāve skaidro, ka bērnus vairāk satrauc reālistiski atainota vardarbība, savukārt emocionāla vardarbība un ironija var mazos bērnos radīt apjukumu, jo vēl nav tik saprotama. "Lai gan varētu šķist, ka multfilmās attēlotā vardarbība "neskaitās", mazi bērni ne vienmēr spēj skaidri nošķirt realitāti no fantāzijas."

Tas, vai bērnam ir piekļuve nepiemērotam saturam, ir ļoti atkarīgs no vecākiem, viedokli pauž Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska. "Ja viņi, iedodot ierīci, nav nekādi parūpējušies par to, lai bērniem būtu kaut nedaudz ierobežots saturs, ko viņi redz, nu tad tā iespēja ir lielāka. Protams, ka vardarbīgs saturs ne vienmēr ir nelegāls, tas ir drīzāk bērniem kaitīgs."

Centra vadītāja atzīst, ka vecāki bieži vien pat neapzinās, ka ir nepieciešams ierobežot saturu, ja bērni ir mazi – pirmsskolas un sākumskolas vecumā. "Tas, kas ir svarīgi, ja vecāki dod savas ierīces – telefonus, datorus, planšetes – bērniem, ir jāatceras, ka internets darbojas pēc algoritmu principa. Tas, ko tu esi skatījies, tas tev pēc tam tiek piedāvāts vēlāk. Piedodiet par sarkasmu, bet tās māmiņas, kuras ir pamanījušas, ka ir Momo, zilie vaļi un kas tur vēl, pašas to visu informāciju bija meklējušas, un pēc tam ir lielā sašutumā par to, cik šausmīgi vardarbīgi video. Nav brīnums, ka bērnam pēc tam izlec kaut kas ar vardarbīgu informāciju. Pašas vainīgas. Līdz ar to – vislabāk, ja bērnam ir atsevišķa ierīce," skaidro Maija.

Lai bērna ceļš internetā būtu drošāks, ir vairāki soļi, ko vecāki var veikt. "Tas ir pavisam vienkārši, kaut vai "Google" meklēšanā vai "Youtube" uzlikt šos drošos režīmus, lai bērnam kaut nedaudz tiktu ierobežots tas saturs. Piemēram, "Youtube" tā arī saucas – ierobežotais režīms –, un tas darbojas tā, ka jebkurš lietotājs, redzot saturu, kas ir vardarbīgs, var ziņot, par to, ka video ir kaut kas nepiemērots. Automātiski tad tas video ieiet filtrā, un tie bērni, kuriem ir ieslēgts ierobežotais režīms, to neredz. Tas ir būtībā tikai viens ķeksītis," iesaka centra vadītāja. Gadījumā, ja bērns un vecāki izmanto vienu ierīci, viņa mudina dzēst ārā meklēšanas vēsturi. "Tad bērns, kaut kur klikšķinoties, nevar nejauši uzspiest, ko vecāki ir skatījušies, kas pieaugušajiem ir okei, bet nav bērniem piemērots saturs."

Vecākiem ir jāpalīdz bērniem apzināt savas izjūtas un to iemeslus, lai viņš justos saprasts, teic Laila Balode. "Jāpiebilst, ka ne vienmēr bērna agresijas iemesls jāmeklē kādos ārējos apstākļos. Dusmas un aizvainojums ir normālas emocijas, kādas var izjust jebkurš cilvēks, bet, tā kā mazi bērni vēl nav apguvuši prasmes risināt problēmas ar vārdiem vai tikt galā ar emocijām citos veidos, dažkārt tās var izpausties arī agresīvā rīcībā pret citiem vai pret sevi."

Latvijas Drošāka interneta centra mājaslapā jebkurš interesents sadaļā "Materiāli" var iepazīties ar padomiem sarunai ar bērnu, kuram bijusi saskarsme ar nepatīkamu saturu, kā arī ieteikumiem drošības uzstādījumiem.