Amizanti vecāku ieradumi, no kuriem grūti tikt vaļā

Tas, ka vecāki bērnam izburto katru vārdu vai nosauc to pa zilbēm, ir normāli, ja bērns ir tajā vecumā, kad apgūst lasītprasmi. Bet bieži vien šis ieradums ir noturīgs, un mēdzam jau saviem mazajiem skolēniem izburtot kādu svarīgāku norādi vai uzsvērt zilbēs savu sakāmo, lai bērns ielāgotu vecāku sakāmo.

Laiks, kad bērni iemācās runāt, ir īpaši jautrs, jo divgadnieka leksika mēdz būt visai piemīlīga. Lelle kļūst par "jeji", vēders par puncīti un tā joprojām. Bet bērni no šo vārdu lietošanas izaug, jo iemācās runāt pareizi. Vecākiem gan mēdz būt grūtāk un gribas vēl pieturēties pie savu atvašu mazuļu dienu leksikas. Bet vai tad, kad dēlam jau ir 13 un tu viņam norādi, ka jāiet "čuči-čuči", tas joprojām ir piemīlīgi?

Katram vecākam mazliet iesmeldzas sirds brīdī, kad viņu tikko pieaugušais pusaudzis sāk viņu dēvēt nevis par mammu vai tēti, bet gan vārdā: "Hei, Ilze, aizvedīsi mani līdz treniņam?" Tas ir saprotams, ja ģimenē vecākus vārdā nesauc, kamēr bērni ir mazi, jo mamma ir mamma un tētis ir tētis. Bet tad, kad bērni ir paaugušies un savās gaitās, bet jūs ar partneri esat palikuši divi vien, nav vajadzības vīru uzrunāt par tēti, bet sievu – par mammu.

Kamēr bērns ir mazs, ir tikai normāli, ja trīsreiz stundas laikā savam četrgadniekam pavaicā, vai viņam nav nepieciešams aiziet uz tualeti. Pirms pusdienošanas, pēc atnākšanas no pastaigas, pirms garāka pārbrauciena ar auto – mēs saprotam, tas ir ieradums, lai izvairītos no nevēlamas šmuces. Bet gadu gaitā šķiet, ka vecāki nezaudē ieradumu bērniem pirms kopīgas došanās ārā no mājām, uzstājīgi noprasīt, vai visi bijuši pačurāt. Tas nekas, ka podiņmācība veiksmīgi apgūta pirms gadiem desmit.

Mammas un tēta deguns ir viens no vislabākajiem instrumentiem, kā identificēt iespējamus "starpgadījumus" autiņbiksītēs, nenosakāmas izcelsmes traipu uz bodija un citas lietas. Bet varam derēt, ka ir tādi, kas degunam uzticas vēl aizvien – paostot gaisu desmitgadnieka virzienā, lai pārliecinātos, vai viņš tikko nav našķējies ar šokolādi pirms pusdienām, vai cenšoties noteikt, kad pusaudzis pēdējo pārmainījis t-kreklu. Šis gan no malas izskatās ērmīgi, īpaši tad, ja bērni jau lieli.

Ķermeņa atmiņai un ieradumiem ir ļoti liels spēks. Tam piekritīs ikviena mamma vai tētis, kas pieķēruši sevi, piemēram, pārtikas veikalā turoties pie lielajiem iepirkumu ratiņiem, braukājot tos turpu šurpu uz vietas. Zīdainīša nēsāšana, ucināšana, bērna ratiņu stumdīšana, lai mazuli kulbiņā ieaijātu miegā – ja šīs darbības esi veicis teju divu gadu garumā, arī pēc tam, kad mazais rakaris jau skrien savām kājiņām un opā vairs neprasa, mehāniskās kustības saglabājas. Atliek vien pasmaidīt pašiem par sevi.

Ikvienam vecākam ir gadījies netīši izrunāt kādu netiklāku vārdu bērna klātbūtnē. Ir reizes, kad aizsedzam trīsgadnieka ausis, lai pieaugušie savā starpā varētu pateikt ko tādu, kas mazajam nav jādzird, un tas kļūst par ieradumu. Bet tu taču neaizspiedīsi sava pusaudža ausis ar rokām katru reizi, kad runā pieaugušo valodā, vai ne?

Vecāku satraukums un refleksi katru reizi, kad bērns mutē iestumj pārlieku lielu ēdiena kumosu diemžēl nerimstas. Ja mazuļa šķīvī vispirms padarbojas mamma, ar naža un dakšiņas palīdzību sīki sagraizot gaļas un dārzeņu gabaliņus smalkāk, tad lielākam bērnam tā darīt jau būtu visai asprātīgi. Mīļie mamma un tēti – jūsu mazajai Annai jau ir 14 un viņa pati prot apieties ar nazi.