Bērnam trauma uz mūžu. Bāriņtiesas psiholoģe par seriālu cienīgām šķiršanās prāvām

Šķirto laulību skaits Latvijā ir pietiekami augsts, šajā rakstā piedāvājam iepazīties ar virtuves zonu, ja tā var teikt, – kā šķiršanās process, kurā divi pieaugušie nespēj rast kopīgu valodu, izskatās bāriņtiesas psihologa acīs. Tieši šis speciālists vistiešākajā veidā ir ievilkts svešas ģimenes domstarpībās, kurās pa vidu ir bērns – ar savām emocijām, vēlmēm un cerībām. Cerībām, ka viss varbūt kādreiz būt kā agrāk, kad tētis un mamma draudzīgi dzīvoja zem viena jumta. Kad bija īsta ģimene. Par savu darbu un šķiršanās sekām bērna psihē stāsta Rīgas bāriņtiesas psiholoģe Rita Niedre, bet pieredzē dalās jauna sieviete, kura paraudzījās pagātnē un atcerējās tā laika sajūtas, kad viņas vecāki katrs aizgāja uz savu pusi.

Kad "skaisti" izšķirties neizdodas

Ja pāris, kura kopdzīvē radušies bērni, nespēj vienoties, kā dzīvos turpmāk, šķiršanās process norisinās caur tiesu. Lai tiesa varētu pieņemt vislabāko lēmumu par bērna saskarsmi ar abiem vecākiem, talkā nāk bāriņtiesa, gatavojot savu atzinumu par situāciju ģimenē. Bāriņtiesas psihologam ir dažādi pienākumi. Viens no tiem – veikt bērna psiholoģisko izpēti jeb, vienkāršākiem vārdiem sakot, mēģināt saprast, kas notiek ar bērnu vecāku šķiršanās procesā. Izpētes laikā psihologs mēģina noskaidrot bērna emocionālo noskaņojumu, izjūtas, viņa skatījumu uz situāciju. Nedaudz šaurāka niša, kurā darbojas bāriņtiesas psihologs tā dēvētajās domstarpību risināšanas lietās, – atsevišķos gadījumos palīdz noskaidrot bērna viedokli. Kā paskaidro Niedre, tā nav psiholoģiskā izpēte, bet psihologam, izmantojot savas specifiskās zināšanas, ir iespējas bērnam uzdot saudzīgākus jautājumus. Gluži jauns bāriņtiesas psihologa pienākums, kas pēdējā laikā kļūstot aizvien aktuālāks, – saskaņā ar tiesas spriedumu realizēt bērna saskarsmi ar vecāku, ar kuru viņš dzīvo šķirti.

Psihologs strādā ar dažāda vecuma bērniem. Respektīvi, lai gan likums nosaka, ka bērna viedoklis jānoskaidro, sākot no septiņu gadu vecuma, tomēr speciālists strādā arī ar jaunākiem bērniem. Niedre norāda, ka katrs gadījums tiek vērtēts individuāli. Bieži vien pie psihologa uz konsultāciju pieraksta arī piecus sešus gadus vecus bērnus, un speciālists izpētes procesā mēģina noskaidrot, kā bērns jūtas šajā situācijā.

"Uzskatu, ka bērnus vajadzētu censties neiesaistīt šajā procesā – jo mazāk, jo labāk. Tikai ļoti retos gadījumos bērns nejutīs lojalitātes konfliktu. Dažkārt starp vecākiem ir bijušas ļoti sliktas attiecības, bet vecākam, kurš no bērna ir šķirts, ar bērnu tās bijušas labas. Te parādās vecuma iezīmes – līdz septiņu gadu vecumam bērns pasauli redz melnā un baltā krāsā un vecākus uztver kā dievus. "Atnāks mans tētis! Atnāks mana mamma!" tā bērni mēdz sacīt. Vecāki viņiem ir visgudrākie, vislabākie un vismīļākie, bet tad šie cilvēki pēkšņi sastrīdas un nereti viens par otru sāk runāt sliktas lietas. Tas bērnam rada traumu. Ir bērni, kas tieši tā arī saka, kad vaicā, ko viņi gribētu: "Es gribētu, lai viss ir kā agrāk, tētis un mamma dzīvo kopā, mēs visi esam kopā,"" darba pieredzē dalās psiholoģe.

aču psiholoģe akcentē, ka šķiršanās procesā tas ir neiespējami, jo vecāki jau ir izlēmuši, bet bērns grib būt labs gan pret vienu, gan otru vecāku. Esot gana daudz bērnu, kuri jūtas vainīgi par to, ka vecāki šķiras. Piecus sešus gadus veciem bērniem nereti šķiet: "Ja es kaut ko tādu īpašu izdarīšu, spēšu viņus noturēt kopā." "Tas nav reāli, un bērns dažkārt pieņem viena vecāka lomu, jo tā viņam ir vieglāk sakārtot lietas savā galvā – ir labais un ir sliktais. Ir bērni, kuri ļoti cenšas – vienam vecākam stāsta, cik ļoti viņu mīl un cik ļoti negrib būt kopā ar to otru, un tieši to pašu stāsta otram vecākam. Tas arī ir mērķis, kādēļ bērnu sūta pie psihologa, – lai saprastu, kā viņš patiesībā jūtas. Skaidrs, ka viņš jūtas slikti, jo grib būt kopā ar abiem vecākiem, un ir izdomājis savu veidu, kā nelikt vecākam justies sliktākam. Bērni vēlas, lai viņu vecāki justos labi, viņi negrib darīt pāri, tādēļ ir gatavi darīt jebko, lai tikai vecāki justos labāk. Ja vēl kāds no vecākiem mājās raud un saka: "Tu man esi palicis vienīgais, mūsu tētis mūs ir nodevis/mamma mūs ir pametusi, tagad paļaujos tikai uz tevi...", bērns to uztver ļoti nopietni, viņš patiešām jūtas atbildīgs par šo procesu," skaidro psiholoģe.