Auklīte apmaiņā – pieredzes stāsts par 'Au Pair' programmu ASV  (2)

“Au Pair” tulkojumā no franču valodas nozīmē “savstarpēja sapratne”. Programma sāka darboties jau pēc Otrā pasaules kara kā lieliska izdevība jauniešiem izmēģināt dzīvi citā valstī, iepazīt jaunu kultūru un valodu. Nosacījumi ir pavisam vienkārši –programmas dalībnieks palīdz ģimenei ar bērnu pieskatīšanu, savukārt ģimene nodrošina dzīvesvietu, pārtiku un ikdienā nepieciešamās lietas, kā arī maksā kabatas naudu, piemēram, ASV tā ir vidēji 200 ASV dolāri nedēļā. Programmas mājaslapā ikviens interesents var iepazīties ar prasībām katrā valstī.

“Au Pair” programmā Elīna nonākusi nejauši – portālā “draugiem.lv” ieraudzījusi sludinājumu, kurā Amerikas latviešu ģimene meklējusi sev auklīti. “Iepriekš biju dzirdējusi par tādu programmu, bet kaut kā nebiju sasaistījusi to kopā – ka tas būtu kaut kas, ko es gribu vai negribu darīt. Bet tad ieraudzīju sludinājumu – jaukta amerikāņu–latviešu ģimene meklē meiteni no Latvijas, kura varētu viņu meitiņai mācīt latviešu valodu,” atminas Elīna. Bērna mamma pati bija dzimusi ASV un vēlējās, lai mājās ir kāds, kurš runā latviski, lai varētu saglabāt valodas un kultūras mantojumu. Elīnu ieinteresējis šis darba piedāvājums, tāpēc nolēmusi papētīt vairāk, kādi ir šīs programmas nosacījumi un noteikumi.

Sievieti tirdījusi vēlme apceļot pasauli. Tas arī bija galvenais mērķis, kāpēc Elīna nolēmusi izmēģināt “Au Pair”. “Es braucu šajā programmā, jau iepriekš apzinoties, ko gribu. Man bija vairāki mērķi. Tas nebijā tā – ai, kā būs, tā būs! Es braucu paceļot un izmantot visas iespējas, kas paredzētas programmas ietvaros,” viņa stāsta. Iespēju apceļot Ameriku Elīna izmantoja maksimāli. “Ceļoju pa ASV, pāris reižu biju Kanādā, arī Gvatemalā. Tā kā mans mērķis bija daudz ceļot, tas arī visvairāk ir iespiedies atmiņā. Tā vairāk bija pasaules apskatīšana, mazāk ikdienas ģimenes dzīve,” viņa atzīst. “Otrs iemesls, kāpēc es vispār braucu, – tā bija Amerikas latviešu ģimene. Gribēju pavērot Amerikas latviešu sabiedrību, kā viņi tur dzīvo. Es biju brīvprātīgā viņu svētdienas skolā, biju latviešu nometnē, kopā arī Jāņus svinējām. Pēc tam, atgriezusies Latvijā, es uzrakstīju maģistra darbu par Amerikas latviešu nacionālo identitāti. Sanāk, ka, studējot maģistrantūrā, vēl divus gadus turpināju pētīt šo tēmu. Iespējams, tāpēc nebija tā, ka viss, kas pieredzēts, ātri aizmirstas,” uzskata Elīna. Lai gan pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, sieviete joprojām uztur kontaktus ar savu viesģimeni. “Meitene, kuru pieskatīju, un viņas mamma atlidoja uz Latviju uz manām kāzām,” viņa atklāj.

“Au Pair” programmu īsteno daudzās un dažādās valstīs, taču ASV programmas specifika ir tāda, ka ir nepieciešama vīza, kuru var iegūt ar nosacījumu, ka semestrī apgūst vienu mācību priekšmetu. “Tas man likās interesanti. Mana ģimene dzīvoja Bostonā, un viņi rakstīja, ka viņu toreizējā “Au Pair” auklīte apgūst kursu Hārvarda Universitātē. Tad es domāju – o! Varētu arī to!” Elīna programmā piedalījās gadu. Pirmajā pusgadā arī viņa apguva kursu Hārvardā. “Tā bija ļoti vērtīga un interesanta pieredze. Protams, arī labs ieraksts CV. Pirmajā pusgadā izglītības prasību es uztvēru ļoti nopietni.” Savukārt otrajā pusgadā Elīna izdarījusi pretējo. “Vietējā koledžā apguvu kursu ar nosaukumu “Journey through North America” jeb – ceļojums pa Ziemeļameriku. Tās bija dažas sestdienas. Bija jābrauc uz klātienes nodarbībām, kurās mums stāstīja par vēsturi, kultūru un daudz ko citu. Kāpēc es to izvēlējos? Kursa cenā bija iekļauts brauciens uz Niagāras ūdenskritumu uz vairākām dienām. Katrā ziņā man šķiet, ka es no tā gada izspiedu maksimumu.” No ikdienas dzīves Elīna atminas arī laiku, kuru pavadīja kopā ar savu auklējamo: “Katru nedēļu es plānoju aktivitātes, kas būtu interesantas mums abām, – apmeklējām muzejus, izrādes, pludmali, tirdziņus, bibliotēkas, zoodārzu. Devāmies satikt citas “Au Pair” auklītes ar viņu pieskatāmajiem bērniem. Mums bija jauka tradīcija – reizi nedēļā kopīgi apmeklēt saldējuma kafejnīcu. Bostonu un tās apkārti izbraukājām krustām šķērsām.”

Šobrīd Elīna palīdz ar padomu citiem jauniešiem, kuri nolēmuši piedalīties “Au Pair” programmā. Lai arī pašas pieredze bijusi veiksmīga, viņa nenoliedz, ka šāds piedzīvojums nav piemērots visiem. “Ir jāapzinās – tu dzīvo svešā ģimenē, kuru iepriekš, visticamāk, nepazini. Tu tajā ģimenē esi 24/7. Tas nav tā, ka pa dienu pieskati bērnus un pēc tam, kad beidzas darba stundas, aizej kaut kur prom, aizver durvis – un tev ir pilnīgi nesaistīta dzīve. Piesakoties šādai programmai, jāsaprot, ka tas ir pusceļš starp patstāvīgu dzīvi un dzīvi savā ģimenē,” skaidro Elīna. Viņa teic, ka visbiežāk programmai piesakās meitenes vai nu pēc vidusskolas, vai pēc augstskolas. “Tā ir ļoti specifiska programma. Ir jāspēj izveidot kontaktu gan ar bērniem, gan ar pašu ģimeni.”

Taču programma sniedz lielisku iespēju izmēģināt dzīvi citā valstī, uzskata Elīna. “Šajā programmā ar praktiskajām lietām ļoti palīdz ģimene, ASV gadījumā arī aģentūra. Programma ir piemērota tiem, kas grib izmēģināt dzīvi ārzemēs, līdzīgu, kāda tā ir vietējiem, kā arī tiem, kas nedaudz baidās svešā zemē visu uzsākt no nulles un meklēt pilnīgi patstāvīgi. Protams, jāsaprot, ka vienlaikus tas uzliek arī lielu atbildības sajūtu pret ģimeni – viņi ir ar mieru svešinieku ielaist savās mājās un uz kādu laika posmu pieņemt kā ģimenes locekli. Līdz ar to šī pieredze noteikti nav piemērota cilvēkiem, kas nevēlas veidot jaunas attiecības un pielāgoties citas ģimenes ritmam, bet vēlas tikai bezrūpīgi baudīt piedzīvojumus, neuzņemties nekādas saistības vai braukt peļņā.”

Tas, cik auklīte ir aizņemta, atkarīgs no katras ģimenes. Maksimālais stundu skaits, cik drīkst noslogot, ir 45 stundas nedēļā. “Ir ģimenes, kas izmanto visas 45 stundas, ir tādas, kurām “Au Pair” vajag tik vien, lai aizvestu bērnus uz skolu, vakarā izņemtu, palīdzētu ar pusdienām un mājasdarbiem. Tur tās stundas tad ne tuvu nav savāktas,” stāsta Elīna. Ģimene nedrīkst 45 darba stundas sadalīt pa visām dienām – noteikumi paredz, ka auklītei ir jābūt vismaz pusotrai dienai nedēļā un visai nedēļas nogalei reizi mēnesī brīvai. Tajās dienās var darīt, ko grib, un braukt, kur vien gribas. “Protams, nekad īsti neesi prom no ģimenes. Brīvdienās vari braukt prom, bet ģimene nodrošina to, ka dzīvo viņu mājās. Pat ja tās nav tavas darba stundas, sevišķi tālu neaizej no viņiem,” atzīst Elīna.

Pats, pats svarīgākais – atrast ģimeni, ar kuru sakrīt vērtības, viedokļi un dzīves uzskati. Elīnas pieredzē, palīdzot jauniešiem, bijuši trīs gadījumi, kuros nomainīta ģimene. “Viena meitene bija tāda, kas nodzīvoja gadu pie ģimenes, viss bija forši un labi, viņa vēlējās palikt uz vēl vienu gadu, bet gribēja iepazīt Ameriku plašāk, programmu īstenot pie citas ģimenes, lai pieredzētu citu ASV daļu,” atklāj Elīna. Otrā gadījumā sieviete nomainījusi ģimeni, jo nav varējusi sadzīvot, taču pēc tam bijusi ļoti apmierināta. Vēl citā gadījumā dalībniece braukusi pie konkrētas ģimenes, taču beigās ātrāk atgriezusies Latvijā.

Stāstot par “Au Pair”, Elīna lielākoties piemin sievietes kā dalībnieces. “Var arī puiši pieteikties, bet realitātē tas notiek ļoti, ļoti reti. Taču zinu, ka, piemēram, ir ģimenes, kurās ir vientuļā mamma... Viņa tieši gribētu, lai ir piemērs viņas dēlam, kurš aug. Vēlas, lai palīgs nevis gatavo bērnam ēst, bet ir kā čoms, kurš aizved uz futbola spēli, atved mājās no skolas,” teic Elīna.