To neizvēlas: psiholoģe par vainas apziņu, slimojot ar Covid-19

Izjust vainu ir pavisam normāli, atklāj Zande. "Mēs jūtam vainu, kad esam nodarījuši kādam pāri, kad mūsu dēļ kādam ir neērtības vai nepatīkamas situācijas. Mēs jūtam vainu, ja esam kādu aplipinājuši ar slimību. Tā tas ir." Pandēmijai šobrīd pasaulē tiek pievērsta milzīga uzmanība, kas vainas apziņu var pastiprināt. "Pasaulē šobrīd tas ir viens no svarīgākajiem tematiem, par ko visi cilvēki runā. Ja kāds ir saslimis, inficējis citus, šajā gadījumā tā vaina uzplaukst daudz plašāk un košāk," teic Zande.

Liels satraukums cilvēkos veidojas tādēļ, ka šobrīd daudz ko piedzīvojam pirmo reizi. "Tas, kas šo vainu padara tik lielu, – mēs nezinām, ko īsti iedodam otram cilvēkam. Mums ir tik daudz kā nezināma saistībā ar šo vīrusu. Cilvēkam, kurš ir inficējis kādu citu, liekas, ka ir izdarījis kaut ko šausmīgu, jo pats Covid-19 ir kaut kas šausmīgs. Notikuma aktualitāte un tas, ka par to tik daudz runā... Tas, iespējams, ļoti daudzos cilvēkos rada ārkārtīgu un neadekvātu vainas apziņu," stāsta psiholoģe.

Visjūtīgāk notiekošo uztver cilvēki, kuri arī ikdienā ir emocionāli. "Protams, visvairāk to izjūt cilvēki, kuri no dabas ir ļoti trauksmaini un ātri uzņemas vainu. Arī cilvēki ar augstiem morālajiem kritērijiem, tādi, kuri vienmēr rūpējas, lai citiem nenodarītu pāri," uzskaita Zande. Speciāliste uzsver, ka arī apkārtējo uzvedība un pārmetumi var izraisīt šādas izjūtas. "Cilvēki, kuriem apkārtējie nemitīgi atgādina: "Tu to izdarīji! Tu esi tas sliktais! Kāpēc tu nemazgāji rokas? Kāpēc nesēdēji karantīnā?""

Vispirms ir jāsaprot, ka jebkurš var saslimt, uzsver psiholoģe. "Visticamāk, kā prognozē Pasaules Veselības organizācija, 70 procenti cilvēku izslimos šo vīrusu. Tātad – tas ir tikai laika jautājums, kurā brīdī un kā. Mums nevajag vienā frontē nodalīt tos, kuri ir slimi, un otrā tos, kuri ir veseli. Mēs visi esam kopā. Visi dzīvojam uz šīs pasaules, esam vienlīdz lielā neziņā un trauksmē. Visiem ir bailes. Vai es saslimšu? Vai man izdosies nesaslimt? Vai vecie cilvēki manā ģimenē paliks veseli? Mēs visi par to domājam. Neviens no tā nav pasargāts," skaidro Zande.

"Tāpēc ir svarīgi saprast – tā vienkārši ir. Šobrīd daudzi cilvēki saslimst. Un nevis tāpēc, ka viņi būtu slikti vai vieglprātīgi. Vienkārši – viņi bija tur, kur šo slimību varēja dabūt. Un viss," uzsver psiholoģe. Šobrīd nevajadzētu meklēt vainīgos, viņa uzskata. "Šīs nav raganu medības! Mēs nevaram dzīvi padarīt tādu, ka viens otram nepieejam tuvāk par diviem metriem. Pasaulē nav tik daudz vietas!"

Brīžos, kad piezagusies nepārvarama vainas sajūta, psiholoģe iesaka izmantot kognitīvi biheiviorālo metodi: "Var uzdot sev jautājumu – ko es šajā situācijā varu ietekmēt? Un ko es nevaru ietekmēt? Jāmēģina sadalīt šo situāciju divās daļās." Cilvēki, kuri jau ir saslimuši, nevar ietekmēt faktu, ka viņi ir slimi, bijuši komandējumā vai ceļojumā. Tas vairs nav maināms, teic Zande. "To, kas līdz šim brīdim jau ir noticis, vairs nevaram mainīt vai ietekmēt. Taču cilvēki, kuri ir saslimuši, tieši ar to visbiežāk nodarbojas – kāpēc es biežāk nemazgāju rokas? Kāpēc es nebiju pašizolējies? To vairs nevar mainīt, tāpēc par to vairs nav vērts domāt." Un tad ir jāuzdod arī otrs jautājums – ko es varu ietekmēt? "Pirmais, ko var darīt, – godīgi pateikt – esmu inficēts. Tagad es sēžu iekšā, un ne pa labi, ne pa kreisi. Nākamais – cilvēki var dalīties savā pieredzē, kā viņi pārvar šo slimību," uzskata psiholoģe.

Pasaulē šobrīd ir liela panika, jo cilvēkiem liekas – ja ir Covid-19, tad uzreiz ir jāmirst, teic Zande. "Bet tā nav! Šī slimība nav visiem nāvējoša. Tie cilvēki, kuri atlabst no šī vīrusa, varbūt tik daudz nedalās ar to, kā tas notiek un kāda ir dzīve pēc tam, bet šī ir viena ļoti laba lieta, ko šie cilvēki var izdarīt." Ir jāmaina domāšanas veids un jābeidz rakāties situācijā, kurā vairs neko nevar mainīt, uzskata psiholoģe.

Ir vairāki iemesli, kāpēc cilvēkam var veidoties vainas sajūta par inficēšanos. Viens no tiem – nepārtraukti ģimenes pārmetumi. Šādā gadījumā ir jācenšas domāt par to, ko var darīt, lai dzīve atkal ritētu pēc iespējas normāli. Vainas izjūtu slimniekam var radīt arī apziņa, ka viņš ir apgrūtinājums citiem. "Protams, jebkurā gadījumā saslimis cilvēks ir apgrūtinājums. Tā tas ir. Ja vecāki saka, ka bērni ar puņķiem ir dzīves atvieglojums, tad viņi melo," smejot teic psiholoģe, "Cilvēks jau saprot, ka viņa saslimšana apkārtējiem nozīmē lielāku piesardzību, cilvēks, iespējams, daudz ko arī nevar izdarīt pats – viņam jāatved pārtika, kaut kā par viņu jāparūpējas. Taču te ir jāuzdod sev jautājums: "Ja man būtu plaušu karsonis vai salauzta kāja, vai es justos tāpat?" Šo lielo vainas izjūtu cilvēkam rada nevis tas, ka viņš ir vienkārši slims, bet ir slims ar šo konkrēto vīrusu," skaidro Zande. Viņa uzskata, ka tas ir pavisam greizi – neviens neizvēlas slimot. Tā vienkārši notiek.

Līdz ar vīrusa izplatīšanos parādās arvien jauni ierobežojumi. Daudzus plānus nākas atcelt – ilgi gaidītu ceļojumu, kāzas, darba projektu un daudz ko citu. "Domāju, ka tā cilvēkiem kopumā ir liela vilšanās. Ja kaut kas tiek atcelts kaut kāda nezināma Covid-19 vīrusa dēļ, tas ir viens, bet, kad mēs redzam to cilvēku, kurš ir slims, liekas, ka tas ir viņa dēļ, tāpēc kāds šādu cilvēku sāk vainot. Slimība un veselība... Neviens nevēlas slimot. Ir jātrenē sevi pateikt – ir tā, kā ir!" mudina Zande.

Skaidrs, ka šis ir trauksmains laiks daudziem. Nav pat jāsaslimst, lai izjustu vainas apziņu. Sociālajos medijos tiek publicēti izaicinājumi un bildes ar dažādiem sasniegumiem, kas var radīt izjūtu, ka neesi gana produktīvs. Šajā situācijā jāsaprot, ka virtuālajā pasaulē cilvēki visbiežāk izrāda savu skaistāko un labāko pusi, raksta portāls "CNBC". Lai nesalīdzinātu sevi ar citiem, ir vērts ierobežot laiku, ko ikdienā pavadi sociālajos medijos. Šobrīd daudz kas ir ārpus mūsu kontroles. Taču mums ir vara pār to, ko darām tiešsaistē. Šajā laikā daļa cilvēku kļūst produktīvāki, bet citi var nebūt tik motivēti — un abas reakcijas ir normālas.