Foto: Privātā arhīva foto
Toreiz, pirms astoņiem gadiem, kad pirmklasniekam Adrianam Balodim pēc ilgiem izmeklējumiem tika noteikta baisā diagnoze "Hodžkina limfoma", un arī visu ārstēšanās laiku ģimenē vārds "vēzis" netika pieminēts nekādā formā. Pavisam, pavisam saudzīgi, ja nevarēja citādi, leksikā parādījās vārdi "audzējs" un "onkoloģija". Tagad Adrianam ir 15 gadu, un šķiet, ka aktīvāka zēna šajā vecumā nemaz nevar būt – viņš mūzikas skolā apgūst saksofona spēli, apmeklēja un veiksmīgi absolvēja dīdžeju skolu, ir skolēnu padomes deputāts, fotografē, filmē...

Taču bija laiks, kad zēna veselība sašķobījās tik nopietni, ka piespieda dzīvi mainīt visai ģimenei. Ārstēšanās laiks, kuru viņa mamma Svetlana Matule sauc par īstu elli, kas iecirta robu uz mūžu, tomēr bija zelta vērts, jo dēls slimību pieveica.

Adrians ar ģimeni dzīvo 16 kilometrus no Aizkraukles – Daudzeses pagastā, taču gan bērnudārzā, gan skolā zēns iet pilsētā. Adrianam bija seši gadi un iesāktas mācības 1. klasē, kad uzradās šķietami nevainīgs bumbulītis starp kreiso plecu un kaklu. Vizītes pie vietējiem ārstiem un medikamentu lietošana to mazināja tikai uz kādu laiku, un nevienam neienāca ne prātā, ka puisēns ir nopietni sasirdzis. Kā saka mamma Svetlana, ar kuru tiekos Rīgā, tika zaudēts gandrīz gads, līdz Adrianam noteica diagnozi. Ar Adrianu saruna notiek pa tālruni, un puika to laiku atminas bez īpašām bailēm, jo viņš neesot apzinājies, cik slimība ir bīstama. Atklāsme nākusi krietni vēlāk – pāris gadu pēc atveseļošanās. Vēl jāpiebilst, ka šis stāsts tapa vēl laikā, kad mācības skolā noritēja normālā režīmā, un, protams, ārkārtas situācija saistībā ar Covid-19 izplatību ir ietekmējusi arī šīs ģimenes dzīvi.

Šis ir viens no daudzajiem portāla "Cālis" sagatavotajiem stāstiem par bērniem, kuri bijuši stiprāki par slimību, ko vienkāršotā valodā mēdz dēvēt par "vēzi". Arī Adriana mamma bija gatava dalīties savā pieredzē, zinot, ka viņas ģimenes stāsts kādam citam var palīdzēt saņemties un turpināt cīņu. Svetlana toreiz, kad tika paziņota diagnoze, un arī visu ārstēšanas laiku bija ļoti noslēgusies sevī, nevienam neko nestāstot un nelūdzot palīdzību. Tikai pēc gadiem viņa sapratusi, ka, iespējams, būtu bijis vieglāk, ja būtu pratusi nedaudz atvērties, kaut vai tikai sarunām ar citiem vecākiem, kuri ilgstoši uzturējās hematoonkoloģijas nodaļā. Toties tagad viņa, ja tiek paaicināta, brauc uz Rīgu, lai Bērnu slimnīcā piedalītos pasākumos ģimenēm, kurās ir onkoloģiskas slimības skarts bērns, cenšoties iedvesmot vecākus, kuru bērnam diagnoze noteikta nesen.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!