Psihoterapeite: pandēmijas laikā visvarenības ilūzija sabrūk  (5)

Pandēmija visā pasaulē ir izraisījusi milzu pārmaiņas: ārēji sagruvusi tik ierastā lietu kārtība. Līdz ar to ierastie problēmu risināšanas veidi un psihiskie aizsardzības mehānismi, kurus cilvēki izmantoja, pēkšņi vairs nedarbojas. Pēc Zīles teiktā, īpaši smagi to izjūt tie, kuri dzīvo ar mūsdienām tipisku ilūziju, ka cilvēks var visu, ja tikai grib, un ievainojamība – cilvēka dzīvība ir neaizsargāta – paliek kaut kur ārpusē. Tagad izrādās – cilvēks tāda pati dabas sastāvdaļa vien ir, evolūciju, dabīgo atlasi un nāvi ietekmēt nevar. Visvarenības ilūzija sabrūk, vienkārši mikroorganismi var izjaukt visus ierastos pasaules procesus.

Pozitīvais – atceroties par savu spēju robežām un bioloģisko ievainojamību, var veiksmīgāk parūpēties par sevi: izgulēties, veselīgi ēst, izkustināt ķermeni, sagādāt prieku dvēselei.

"Daudzi par bāzes ievainojamību ikdienā nedomā, bet, kad notiek kas ārkārtējs, daļai cilvēku ir grūti pieņemt to, ka ir lietas, ko nevar kontrolēt, tāpēc tām jāadaptējas, nevis spītīgi jāturas pie vecajiem rīcības modeļiem. Brīdī, kad cilvēks saprot, ka tie vairs nedarbojas, parādās izteikta trauksme dabas spēku priekšā. Piemēram, tās valstis, kuru vadībā ir cilvēki, kas pieraduši vienmēr panākt savu, sākotnēji neuztvēra nopietni epidemiologu rekomendācijas, rezultātā vīruss tajās nodara lielākus postījumus. Un nākas saprast, ka arī tehnoloģijām ir savi ierobežojumi: vakcīnas pret vīrusu nevar radīt vienā dienā, to izstrādāšanai un ražošanai vajadzīgs laiks. To var salīdzināt ar kartupeļu stādīšanu – šodien ieliekot zemē, ražu nevarēs novākt jau rīt. Un tieši fakts, ka viss notiek ārpus kontroles, cilvēkos rada milzu trauksmi," uzsver ārste.

Viņa norāda, ka tie, kuriem vēl turas visvarenības ilūzija un kas noliedz trauksmi, turpina dzīvot bez ierobežojumiem, ignorējot aizliegumus: "Tas uz mani neattiecas, mani neskars." Viņi turpina neievērot epidemiologu brīdinājumus, tādējādi palīdzot vīrusam izplatīties (parādās neizsekojamie gadījumi) un izraisot spriedzi savstarpējās attiecībās. Tie, kas rūpējas par sevi un citiem, savukārt, var dusmoties uz tiem, kas pārkāpj noteiktos ierobežojumus. Rezultātā rodas konfliktsituācijas. To pašu dinamiku var novērot, kad cilvēks neuztver nopietni ārstu ieteikumus par dzīvesveida saistību ar miokarda infarktu, insultu u. c. slimībām, tāpēc, iestājoties paša rīcības sekām, krīt dziļā depresijā...

Pozitīvais – kamēr vairums cilvēku respektē ierobežojumus, infekcija ir vieglāk kontrolējama. Līdz ar to neaizsargātās grupas cieš mazāk.

Lai arī cilvēki kā suga ir attīstījušies, tomēr emocionālās smadzenes joprojām funkcionē citā – instinktīvu jūtu – līmenī. Neatkarīgi no ierastajām aizsardzības taktikām ārkārtējā situācija aktivē baiļu, naida un šķiršanās trauksmi. Bailes, jo nav zināms, kā situācija attīstīsies. Naids, jo ir bezspēcība, nav iespējas mainīt situāciju, tai jāadaptējas. Šķiršanās trauksme – bail palikt šķirtiem no tuvajiem: palikt vienam svešā valstī vai neatgriezeniski zaudēt mīļos, ja iestājas nāve. Šīs sajūtas saasinās visiem, jautājums, kura no trim izvirzās priekšplānā. Ne velti, kā norāda psihoterapeite, sākoties pandēmijai, pieaug pieprasījums pēc pretstresa un miega traucējumu novēršanas medikamentiem. Ir vērts saprast, kāda ir katra cilvēka konkrētā reakcija, jo tad var veiksmīgāk sevi nomierināt un regulēt emocijas, līdz ar to uzlabojot adaptācijas spējas. Pretējā gadījumā emocionālās reakcijas, kas pašos pamatos ir bioloģiskas, turpinās ietekmēt ķermeni fizioloģiski: trauksme, nomāktība, dusmas, bezspēcība ietekmē kā imūnās, tā arī citu orgānu sistēmu darbību.

Pozitīvais – krīze veicina arī radošumu (cik ātri notika tehnoloģiju iesaiste ikdienas procesos; uzņēmumi šuj sejas aizsargmaskas, ražo aizsargvairogus utt.) un rūpes (palīdzības piedāvāšana ar pārtikas piegādēm karantīnā esošajiem; dezinfekcijas līdzekļu pieejamība; īpašās iepirkšanās stundas riska grupām).

Šī ārkārtējā situācija, pēc Zīles teiktā, "mūs konfrontē ar nāves neizbēgamību". Ikdienā nāve ļoti bieži tiek noliegta, it kā tās nebūtu. Apzinoties savu bioloģisko ievainojamību vīrusa priekšā, cilvēki ir spiesti aizdomāties: "Kā tas ir – nomirt?" Un daudziem tas var būt biedējoši, jo apziņa, ka cilvēks nav mūžīgs, laiks šeit uz zemes ir ierobežots, rada dziļas, instinktīvas un primitīvas bailes. Kādam, domājot par nāvi, var būt ārkārtēja iznīcības trauksme, citam – narcistiska trauma, jo "es miršu, bet pasaule turpinās griezties", vēl kādam – skumjas par neatgriezenisku šķiršanos no mīļajiem...

"Domas par nāvi šajā pandēmijas laikā tiek iestumtas apziņā visai masīvi. Tā vairs nav kaut kur Ķīnā, bet tepat pie mums. Trauksme ir grūti izturama tiem, kuri iepriekš nāvi bija nolieguši, lai arī tā visu laiku mums ir līdzās – cilvēki mirst dažādu iemeslu dēļ, tikai informācija par to nav tik apjomīga," iespējamos procesus cilvēku psihē skaidro Zīle.

Vēl viens aspekts – kā ģimene kā sistēma reaģē uz krīzi. "Apstākļos, kad ģimene ir spiesta dzīvot ciešā kontaktā viens ar otru, var izpausties tie konflikti, kurus iepriekš izdevies apiet. Tagad, kad nav, kur sprukt, tie ir jārisina, pretējā gadījumā saasinās strīdi, pieaug emocionālā un fiziskā vardarbība ģimenē. Pozitīvais – ir vērts aizdomāties par to, kas no tā, ko mēs parasti darām, nedarbojas. Un parādās iespēja atrast jaunus risinājumus," norāda Zīle.

"Ir normāli reizēm nogurt no cilvēkiem, pat mīļiem. Var viens otru mīlēt, bet reizēm var just nogurumu no otra, vajag laiku un telpu, lai sajustu tikai sevi. Tad var noderēt vienošanās par fizisku telpu, kurā uz maiņām var ieiet katrs ģimenes loceklis, kam radusies vajadzība pēc vienatnes, lai kādu brīdi pabūtu vienatnē ar sevi. Ja nav atsevišķas telpas, tad atrast veidus, kā iziet laukā vienatnē. Reizēm var vienkārši paklusēt un katrs iegrimt savās domās," rekomendē psihoterapeite.

Pirmkārt, kā mudina Zīle, jāatceras, ka vīrusi un baktērijas ir mikroorganismi, kad mijiedarbojas ar makroorganismu. Un sevi kā makroorganismu katrs var ietekmēt! Skumjas, bailes, trauksme nomāc mūsu imūnsistēmu, atgādina ārste. Tāpēc ir svarīgi parūpēties par sevi konkrētos apstākļos, sevi saudzēt un padomāt: "Kas man var palīdzēt adaptēties šajos jaunajos apstākļos? Kas man var palīdzēt justies labi?" Kā piemērus sevis uzmundrināšanai Zīle min pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar mīļiem cilvēkiem tiešsaistē, ja nevar tikties klātienē. Ikdienas rutīnas saglabāšanai ir nozīme, jo ieradumi nomierina psihi (ceļos pusastoņos, tad ierastā tējas vai kafijas krūze, brokastis ar ģimeni, izlasu jaunumus vai ieslēdzu radio vai TV, tad katram savi ikdienas darbi utt.). Svarīgi sevi arī izkustināt, jo kustības palīdz ķermenim pārstrādāt jūtas, ar kurām psihe netiek galā, – var vingrot visi kopā vai skriet atsevišķi. Tāpat ir nepieciešams prieks un smiekli, lai saglabātu rotaļīgumu. Te var noderēt galda spēles, dažādi izaicinājumi, darbošanās ar mājdzīvniekiem, arī komēdijas žanra filmu skatīšanās.

"Eksprestempā ir jāapgūst adaptēšanās spējas. Jāmeklē veidi, kā sadzīvot ar situāciju. Tas mazinās bezspēcības sajūtu. Ir skaidrs, ka dabīgo atlasi un evolūciju nevar ietekmēt, bet uzlabot individuālās izdzīvošanas spējas gan var. Lai izdodas!" uzsver Zīle.