Smaidīt par spīti diagnozei. Pieci skolēnu stāsti par jauniešiem ar īpašajām vajadzībām

Skolēnu stāsti pierāda – ikviena cilvēka dzīvē var atrast un saskatīt pozitīvo. Prieki, aizraušanās, brīvā laika nodarbes, mērķi un sapņi – visas šīs lietas parāda, ka jaunietis ir ne tikai viņa diagnoze, bet sabiedrības daļa, par kuru nevaram būt vienaldzīgi. Ar laipnu ministrijas atļauju piedāvājam iepazīties ar dažiem stāstiem arī portālā "Cālis".

Pārpublicētajos eseju fragmentos saglabāta autoru rakstība.

Pirmo vietu skolēnu stāstu konkursā ieguva valmieriešu Sanijas Jansones, Roberta Briediņa un Kaspara Rozīša video stāsts par astoņpadsmitgadīgo Raivi, kuram ir pilnīgs dzirdes zudums. Neskatoties uz diagnozi, Raivis mācās Valmieras Gaujas krasta vidusskolā un iegūst pilnvērtīgu izglītību. "Man ir visforšākie klasesbiedri," video skaļi saka Raivis, turot rokās bildi ar saviem skolasbiedriem.

Ar saviem vienaudžiem jaunietis lielākoties sazinās zīmju valodā, taču, pateicoties neatlaidīgam darbam nodarbībās, Raivis spēj arī runāt. Raivis pierāda – neskatoties uz diagnozi, viņš var sadarboties ar skolasbiedriem, pildīt visdažādākos uzdevumus, nodarboties pat ar vairākiem sporta veidiem un vadīt automašīnu. Jaunietim ļoti patīk hokejs, viņš skatās visas "Rīgas Dinamo" spēles.

Skolēni no Maltas – Līga Runčis, Henriete Ignatjeva un Maksims Timofejevs – konkursam veidotajā video rullītī stāsta par talantīgo Iļju. 25 gadus vecajam jaunietim ir funkcionālie traucējumi, kuru dēļ daudzi ikdienā šķietami vienkārši darbiņi prasa lielāku piepūli. Lai gan Iļja ir persona ar invaliditāti, viņš pats katru pirmdienu ar automašīnu dodas uz Daugavpili, kur studē. Ar mammas un tēta gādību, viņš spējis būt patstāvīgāks, nekā to no viņa sagaidītu sabiedrība.

Iļjas sapnis ir kļūt par mūzikas skolotāju, tāpēc viņš Daugavpils Universitātē studē Mūzikas un mākslas fakultātē, lai savu mērķi sasniegtu. Jaunietis pierāda, ka ir cīnītājs – pats uz savām kājām nostājies un pirmos soļus spēris septiņu gadu vecumā. Mīlestība pret mūziku sākusies jau bērnībā, kad pirmo reizi nokļuvis uz skatuves. Iļja ir radošs – bez mūzikas jaunieti aizrauj arī zīmēšana un dzejas rakstīšana, kam viņš atrod laiku savā aizņemtajā ikdienā.

"Man ļoti patīk slēpot, peldēt, braukt ar velosipēdu, dziedāt un dejot. Taču visvairāk man patīk darīt trakas lietas. Dzīve sākas tad, kad izej ārā no komforta zonas," raksta 14 gadus vecā Ieva Apšiniece no Preiļiem. Pusaudzes dzīve ir dažnedažādu notikumu pilna, un daļu no tiem viņa aprakstījusi arī stāstā par sevi konkursam, kurā atspoguļota viena viņas spilgtākā diena. Lūk, fragments no Ievas rakstītās esejas!

"Visspilgtāk paliks atmiņā diena, kad ar draugiem izglābām 2 kaķēnus. Mēs ar beigtām kājām, nomocījušies pa Pelēču ceļiem, pieēdušies daudz gaļas, braucam atpakaļ uz Preiļiem. Kopā nobraucām 40 kilometrus. Braucam pa šoseju. Priekšējie, pilnā ātrumā lidojot, grāvī sadzirdēja ņaudienus. Gandrīz ielidojot grāvī, viņas apstājās. Un izvilka kaķēnus grozā. Es paliku pie tiem, kas brauca aizmugurē, lai skatītos, vai kaķi nekrīt ārā. Viņu stāsts gandrīz beidzās, jo viņi visu laiku trausās ārā. Pilnā ātrumā ar nemierīgiem kaķiem grozā nav viegli braukt. Mēs apstājāmies. Tad nolēmām kaķus nest rokās un stumt riteņus. Tas nebija viegli, jo biju es un daži draugi. Man iedalīja nepaklausīgāko no diviem. Tā mēs nogājām kādu ceļa daļu. Pārējā grupa jau bija gabalā. Mēs viņiem piezvanījām. Protams, pacēla tikai ar trešo reizi. Viņi bija pāris km priekšā. Mēs grozā ielikām dvieli, tad kaķus un pa virsu uzlikām kreklu, lai tie netiek ārā. Tā mokoties, mēs tikām līdz Preiļiem.

Pie Preiļu zīmes ātrākie bija paspējuši nopirkt aukstu kolu un ūdeni kaķiem. Es ar diviem draugiem ar kaķiem braucām uz policiju. Tur mūs aizsūtīja uz pašvaldības policiju. Tie pateica, ka šodien nestrādā un lai kaķus turam pa nakti mājās, un ejam rīt 10.00. Mēs pierunājām, lai viņi pēc stundas atbrauc un kaķus savāc. Mēs kaķēnus padzirdījām. Izskatījās, ka tie dzer pirmo reizi. Viens no ūdens baidījās, bet otrs ar visu degunu iegāzās ūdens korķī. Tad mēs sēdējām zālītē zem koka. Galīgi piekusuši. Tad atbrauca pašvaldības policija. Kaķi sāka ļoti skaļi uzvesties un viena no mums gāja rakstīt iesniegumu. Kaķus ielika spainī un apsolīja rīt aizvest uz patversmi. Izglābtas divas dzīvības. Katrs pasākums ar "Rūtoj" ir īpašs. Tas nav vārdos izstāstāmi. Tas jāizjūt. Aktīvi iesaistos ēnu dienās. 7. klasē ēnoju Raimondu Vējoni, kas tad bija Valsts prezidents. Taču 8. klasē ēnoju dakterus klaunus. Devu tiem, kam tajā brīdī bija grūti. Varbūt pēc šī mazā apraksta šķiet, ka esmu parasts jaunietis. Man ir savi sapņi, domas, mērķi un ieceres. Citādāki nekā citiem.

Bet patiesībā kopš 2015. gada 14. aprīļa mana dzīve izmainījās. Tā ir mana otrā dzimšanas diena. Diena, kad tika oficiāli paziņots, ka atlikušo dzīvi man būs 1. tipa diabēts. Nakts neatliekamajā. Daudz ārstu, māsiņu, pārbaužu, adatu un baiļu. Nezināju, kā būs. Zināju tikai to, ka nāksies dzīvot citādāk, un vēl kādu laiku būs jāpaliek bērnu slimnīcā. Mācījos, kā dzīvot no jauna. Nācās pierast pie septiņām insulīna špricēm dienā un vismaz sešām cukura mērīšanas reizēm dienā. Bet ir vēl arī nakts. Diabēts ir smags gan fiziski, gan veselības ziņā, gan emocionāli. Es izjutu, kā ir, kad uz mani virsū skatās tā, it kā es būtu narkomāns. Es neesmu narkomāns. Esmu insulīnatkarīgais. Kā ir, kad vienaudži Tev izsaka stulbos jociņus un piezīmes. Viņi nezina, kas ir 1. tipa diabēts. Nezina, ka otram sāp. Kad jālien slēpties, lai injicētu insulīnu vai izmērītu cukuru. Kad ej cauri mobingam. Tikai apkārtējo dēļ. Nevis nesaprot, bet negrib saprast. Stāsti, cik gribi, bet nepielec. Es zinu, cik vērtīga ir tā sulas paciņa. Man tā sulas paciņa brīžiem ir vienīgā iespēja izdzīvot. Es novērtēju katru doto dienu."

Ar visu Ievas stāstu vari iepazīties konkursa "Cilvēks, nevis diagnoze" mājaslapā šeit.

"Esmu pirmais jeb vecākais bērns sešu bērnu ģimenē. Aprakstītais brālis ir otrais. Viņam ir BCT (bērnu cerebrālā trieka). Tās ir smadzeņu bojājumu sekas, kas radušās komplicētas grūtniecības un smagu priekšlaicīgu dzemdību rezultātā smadzenēm pietrūkstot skābeklim. Diemžēl brāļa gadījumā bojājumi ir bijuši plaši un BCT izpausmes – ļoti smagas," konkursam iesūtītajā esejā raksta Magdalēna no Kuldīgas. Jaunietes stāsts ir par viņas jaunāko brālīti, kurš, neskatoties uz smago diagnozi, nezaudē spēju priecāties.

Lūk, emocionāls un sirsnīgs tēlojums, kā pasauli jūt puisēns ar īpašām vajadzībām!

"Brālis guļ gultā un vēro krāšņos taureņus un puķes, kas piestiprināti viņam virs gultiņas, pie griestiem. Viņam patīk, ka viņa apkārtnē ik pa laikam parādās kas jauns un košs, pie kā piesaistīt uzmanību un vērot. Šo īpašību zinādami, mēs laiku pa laikam nomainām viņa dekorācijas.

Mamma ir atpakaļ un rosās pa virtuvi. Cits pēc cita parādās pārējie ģimenes locekļi. Kāds, vēl miegains un nezin kāpēc drusku saīdzis, vienkārši paiet guļošajam brālim garām. Kāds garāmejot viņam uzsmaida, vēl kāds pieiet klāt un noglāsta galvu, un brālis atsmaida pretī platu, saulainu smaidu.

"Mana vislabākā pienāk pie manis, un es sajūtos labi. Kā vienmēr. Viņa mani paceļ, un es uzmanīgi raugos viņas acīs. Un es sajūtos labi un mierīgi."

Ir pienācis brokastu laiks. Brāļuks pats paēst nespēj, tādēļ māmiņa viņu baro – uzmanīgi un izveicīgi, karotīti pēc karotītes. Viņa iekšējais un līdz ar to fiziskais izsalkuma izraisītais saspringums pamazām zūd, un sejā iegulst apmierinātības un omulības izteiksme. Paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks!

Pēc tam brālis guļ virtuvē uz dīvāna un noraugās savu vecāku, brāļu un māsu kustībās, kas, sasēdušies ap lielo saimes galdu, ietur dienas pirmo ēdienreizi.

Skaistā jūnija diena iesilst. Laiks ir mierīgs un saulains. Māmiņa, brīdi ārā piemājas dārziņā darbojusies, nolemj, ka ir pienācis īstais laiks arī brālīti izvest laukā. Viņa to ieceļ ratos, kas ir speciāli pielāgoti. Tiem ir ērts sēdeklis un rūpīgi ar polsteriem aptīti roku un kāju turētāji. Tas nepieciešams, lai brālis sevi nejauši nesavainotu, jo, kā redzams, viņš, laukā izvests, priecīgs par iespēju atrasties āra plašajā un kustīgajā pasaulē, sāk aktīvi kustināt rokas un kājas. Viņš, tāpat kā mēs, priecājas par jauko dienu, par ziedošo pasauli, par tauriņiem un putniem, kas lidinās apkārt. Viņa prieks izpaužas aktīvās ķermeņa kustībās, kuras diemžēl viņš pats tikpat kā nespēj kontrolēt, tādēļ par viņu ir īpaši jāparūpējas.

Ilgi brālis āra apstākļos atrasties nedrīkst. Lai viņam saulīte nespīdētu acīs, māmiņa viņu ir novietojusi koka paēnā, taču vienalga viņa actiņām spožā dienas gaisma, ilgstoši tajā atrodoties, nenāk par labu. Turklāt bez roku un kāju sakustināšanas viņš nekādas citas fiziskas aktivitātes, sēžot ratiņkrēslā, nespēj veikt, tādēļ viņam ir nedaudz vēsas rokas, un māmiņa nolemj viņu vest atpakaļ iekštelpās.

Tagad brāļuks atkal guļ uz virtuves dīvāna, bet māmiņa rosās gar plīti, gatavodama pusdienas. Brālis redz viņu, un tas viņam dod miera un drošības sajūtu. Viņam nepatīk atrasties vienam, tāpēc iespēju robežās ģimenes locekļi vienmēr cenšas brāli novietot tā, lai viņš tos varētu redzēt, jo pats brālis pārvietoties nespēj."

Visu Magdalēnas eseju iespējams lasīt "Cilvēks, nevis diagnoze" skolēnu konkursa lapā šeit.

Rīdzinieces Annas Drozdeckas veidotā video stāsta varonis ir 14 gadus vecais Artis, kurš dzīvo Valsts sociālās aprūpes centrā "Rīga" Teikas filiālē. Skolniece savā stāstā izvēlējusies aprakstīt vienu zēna dienu – kā viņš no rīta dodas uz skolu, lai pabrokastotu ar skolasbiedriem, nodotos nodarbībām un mācībām, kā arī darītu daudz ko citu. "Visās stundās viņš ir ļoti aktīvs. Laikam savas zinātkāres dēļ," video stāsta tā autore.

Anna zēnu raksturo kā ļoti kārtīgu, spējīgu rūpēties par savu vidi. Neskatoties uz funkcionālajiem traucējumiem, Artis pats apņēmīgi steidz apģērbties, dodas pastaigā ar aprūpes centra darbiniekiem, kā arī gaida dienas, kad ar vecākiem dosies pie omas. Zēna dzīvespriecīgums laužas ārā muzikāli – viņam ļoti patīk dungot melodijas un dziedāt.