Dubultā pašizolācija. Kā es kļuvu par mammu ārkārtējās situācijas laikā

Gaidību laikā nekādi nevarēju izlemt par dzemdību vietu – svārstījos par izvēli starp Jūrmalas slimnīcas un Stradiņa slimnīcas dzemdību nodaļām. Taču ārkārtējā situācija ātri piespieda pieņemt lēmumu.

Teju tūliņ pēc karantīnas izsludināšanas gan Rīgas Dzemdību namā, gan Stradiņa slimnīcā tika aizliegts partneriem piedalīties dzemdībās. Taču es visvairāk baidījos no tā, ka būšu slimnīcā viena pati – bez palīdzības un morālā atbalsta.

Par laimi, Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļa palika ierindā un ļāva dzemdībās piedalīties vienam partnerim. Taču, pārkāpjot dzemdību nodaļas slieksni, partneris vairs nedrīkstēja pamest telpas – līdz pat izrakstīšanai no slimnīcas. Ja reiz pamet slimnīcas telpas, tad atpakaļceļa vairs nav. Bargs, bet taisnīgs noteikums – nekavējoties elektroniski pieteicos dzemdībām. Ja to darītu vēlāk, iespējams, vairs nebūtu brīvu vietu.

Tikai tad, kad jau biju slimnīcā, sapratu, cik pareiza bijusi mana izvēle. Bez partnera es nebūtu tikusi galā, ņemot vērā pēc dzemdībām radušos sarežģījumus. Tādēļ man no sirds žēl to, kam vairs neizdevās tikt šajā nodaļā, jo nebija vietu. Tā kā vīram ir jāstrādā, biju plānojusi, ka dzemdībās man palīdzēs mamma. Uz slimnīcu devāmies trijatā, bet tur uzzinājām negaidītu jaunumu – izrādījās, ka dzemdībās kā partneris drīkst būt tikai bērna tēvs, dzemdētājas mamma – nekādā gadījumā (slimnīcas mājaslapā tas nebija teikts, bet nākamajā dienā informācija tika labota, precizējot, ka ierobežojumu izņēmums ir tikai bērna tēvs). Kad jautājām, kādēļ tā, jo kāda gan starpība – vīrs vai mamma, mums stingri atbildēja, ka tāds ir galvenā ārsta rīkojums. Lēmums bija jāpieņem ātri, vīrs palika kopā ar mani, ziedojot darbu un brīvību. Īsts svētais!

Mūs uzņēma nodaļā, bet tur jau bija problēmas ar palātu pieejamību, uzreiz nonācām dzemdību zālē. Tā kā vīrs nebija plānojis palikt nodaļā, viņam nebija līdzi nekāda maiņas apģērba, savukārt modrā vecmāte tūliņ norādīja, ka apavi un virsdrēbes jānovelk. Par laimi, mana mamma katram gadījumam bija paķērusi līdzi drēbes, kas trāpījās pa ķērienam. Tā nu viņš slimnīcā staigāja zeķītēs un apspīlētā termoveļā, kamēr tuvinieki atveda normālu maiņas apģērbu un citas nepieciešamās lietas. Dzemdību zālē nebija, kur piesēst, ja nu vienīgi lielajā vannā, tā nu visu laiku stāvēja kājās. Viss notika pārsteidzoši ātri. Atbraucām no rīta, bet jau pusdienlaikā meitiņa bija piedzimusi. Savukārt pēcpusdienā, mums par lielu prieku, atbrīvojās palāta. Jāteic gan, ka straujās dzemdības kompensēja vēlāki sarežģījumi un ilgāka uzturēšanās slimnīcā.