Advokāte: uzturlīdzekļu nemaksāšanu sekmē augstā sabiedrības tolerance

Joma, kurā būtu nepieciešamas pārmaiņas, ir augstā sabiedrības tolerance pret uzturlīdzekļu nemaksātājiem, uzskata Rone. Lūk, viņas viedoklis par šo jautājumu!

Foto: Dana Rone.

"Ja raugāmies uz normatīvo regulējumu ģimenes tiesībās, kas ietver jautājumus par bērnu un vecāku saskarsmi, šķiršanos un uzturlīdzekļiem, kā arī laulāto mantas dalīšanu, jāsaka, ka no likuma viedokļa situācijas tiek regulētas. Latvijas tiesību aktos viss ir skaidri pateikts. Gadījumos, kad vecāku strīdi ir pārnacionālā līmenī, jāņem vērā, ka valstis ir dažādas, tostarp arī tādas, par kuru tiesu praksi mēs vīpsnājam. Tieši starpvalstu sadarbība ir viena no jomām, kur nākotnē ir nepieciešami uzlabojumi, piemēram, bērnu nolaupīšanas jautājumos, jo prakse liecina, ka sadarbība ne vienmēr ir tik ātra, kā būtu nepieciešams.

Daudzās skaļās situācijas, kas tiek atspoguļotas arī plašsaziņas līdzekļos, problēma neslēpjas tiesību aktu robos vai nesakārtotībā, bet gan zināšanu trūkumā par savām tiesībām un pienākumiem. Cilvēki nereti izvēlas likt lietā no neskaidriem avotiem gūtus ieteikumus, bet pie zvērināta advokāta nāk tikai tad, kad problēma jau ir samilzusi.

Šobrīd jūtamas būtiskas izmaiņas vecāku un bērnu saskarsmes jautājumos, proti, ja vēl pirms 10 gadiem vecāku šķiršanās gadījumā, kad bērni palika pie viena no vecākiem, otra vecāka saskarsmes iespējas ar bērniem bija ļoti retas un ierobežotas, šobrīd aizvien vairāk gadījumos abu vecāku saskarsmes iespējas ar bērniem pēc šķiršanās ir līdzvērtīgas. Rezultātā bērni pavada vienlīdz daudz laika pie abiem vecākiem, dzīvojot 50/50. Tas ir ērti vecākiem, tomēr, cik ērti tas ir pašam bērnam?

Manuprāt, bērnu un vecāku saskarsmes tiesības ir joma, kurā katrs gadījums jāvērtē atsevišķi un ļoti padziļināti. Turklāt, ļoti būtiska ir arī bērna viedokļa uzklausīšana, kas Latvijā tiek darīts salīdzinoši formāli ar vairākām nepilnībām metodikā. Latvijā šādos gadījumos bērna viedoklis tiek uzklausīts vienu reizi, savukārt Eiropā notiek aktīvas debates par to, ka bērna viedoklis būtu jāprasa pirms katras darbības. Vēl šajā kontekstā ir būtiski pilnveidot to, kā bērna viedoklis tiek iegūts, cik delikāti tiek uzdoti jautājumi, kādā vidē notiek sarunas ar bērnu u.tml.

Ģimenes lietu kontekstā nepieciešams runāt arī par uzturlīdzekļu jautājumu. Uzturlīdzekļu garantiju fonda iesniedzēju un parādnieku reģistrs ir viesis zināmus uzlabojumus, tomēr, kamēr valstī pastāv ēnu ekonomika un algas pilnībā vai daļēji tiek maksātas aploksnēs, joprojām ir iespēja nemaksāt uzturlīdzekļus. Viena no problēmām sakņojas tajā, ka regulējums ir vērts uz fizisko personu un viņa ienākumiem, nevis, piemēram, īpašumiem, kas pieder viņa uzņēmumam u.tml. Protams, Latvijā darbojas Uzturlīdzekļu garantiju fonds, kas sniedz minimālu atbalstu iespēju robežās, tomēr nereti šīs summas ir ļoti mazas. Valsts maksā tik, cik var atļauties, kamēr tie, kuriem jānodrošina uzturlīdzekļi, slēpj savus patiesos ienākumus.

Šādu situāciju ir sekmējusi augstā sabiedrības tolerance pret uzturlīdzekļu nemaksātājiem, nereti nostājoties viņu pusē. Tāpat to ietekmē pastāvošie stereotipi par to, ka sieviete ir atbildīga par bērnu audzināšanu. Kad prasījumi pēc uzturlīdzekļiem nonāk līdz tiesai, prasītājam ir jāpierāda visi ar bērnu saistītie izdevumi, kas nereti ir ļoti grūti. Šādos gadījumos pierādījumu trūkuma rezultātā tiek noteikts nesamērīgi mazs uzturlīdzekļu apjoms, tāpēc šajā jomā noteikti nepieciešami uzlabojumi."