Kad ģimenē sagaidīts mazulis, vecāki allaž vēlas, lai viņš ātrāk iemācītos smaidīt, lallināt, staigāt, runāt, braukt ar divriteni un ko tik vēl ne. Skolas gaitas, saldie 16 – un tepat jau 18. dzimšanas dienas svinības. Daudziem ar plašām svinībām īrētās telpās, citiem tikai ģimenes lokā, taču šis gadu skaits tiek īpaši uzsvērts, jo bērns ir kļuvis pilngadīgs. Tomēr mūsdienās vairumā gadījumu pilngadību jaunietis sasniedz, vēl sēžot skolas solā un dzīvojot ģimenes ligzdā, pie vecākiem. Likuma priekšā viņš ir pieaudzis cilvēks, bet vai pilnībā nobriedis pieaugušā dzīvei?
Par to, ko nozīmē būt pieaugušam, no psiholoģiskā skatpunkta stāsta Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs, psihologs un pusaudžu mentālās veselības speciālists Emīls Ūdris,bet realitāti atspoguļo trīs mammas, kurām bērni vai nu nesen kļuvuši pilngadīgi, vai ir pēdējā finiša taisnē, lai par tādiem kļūtu.
Pieredzes stāsti – cik pieaudzis ir 18 gadus vecs jaunietis?
Silvas, daudzbērnu mammas pieredze:
"Iespējams, ir astoņpadsmitgadnieki, kas savā vecumā ir nobrieduši kā personības, bet mana pieredze liecina, ka tieši 18–23 gadi ir tā piecgade, kad jaunietis transformējas pieaugušajā, mēģinot izkūņoties no vecāku ligzdas un kļūt patstāvīgs. Kādēļ man tā šķiet?
Šajā laikā tiek absolvēta vidusskola un sākas jauns, ļoti atbildīgs posms, kad jāizvēlas nākamā profesija, daudzi piedzīvo pirmo mīlestību, pirmo reizi dzīvo vieni, prom no vecākiem. Ne vienmēr gadās trāpīt mērķī ar pirmo šāvienu – gan izvēloties augstskolu, gan partneri, gan īres dzīvokli. Tad ir pārdzīvojumi, vilšanās, neziņa par nākotni – ne vien jaunietim, bet arī vecākiem, kuru atbalsts šajā laikā, iespējams, ir pat vēl svarīgāks nekā bērnībā, palīdzot spert pirmos soļus. Neslēpšu, ir ļoti grūti ieturēt neitrālu pozīciju un neiejaukties notikumu gaitā reizēs, kad pati, balstoties uz savu dzīves pieredzi, būtu rīkojusies pavisam citādi. Ir reizes, kad, pat ļoti cenšoties turēt mēli aiz zobiem, tomēr nelaikā un nevietā pasprūk lieks padoms. Mans ieteikums vecākiem šajā periodā – mazāk runāt, vairāk ieklausīties un viedokli izteikt tikai tad, ja bērns tev to jautā. Ticiet man, jautās – gan to, cik minūtes vārīt griķus, gan kā EDS iesniegt deklarāciju, gan atklās mīlas sirdēstus.
Nekas tā nesilda sirdi kā lielā bērna telefona zvans, lai vienkārši papļāpātu un apjautātos, kā iet. Jo īpaši tajās reizēs, kad sarunas beigās netiek prasīts kontā ieskaitīt naudu. Uzskatu, ka vecāku uzdevums, protams, ir finansiāli atbalstīt studējošu jaunieti, tomēr tajā pašā laikā bērns ir jāmāca plānot izdevumus un kontrolēt savas finanses. Te labs palīgs ir godīga saruna, ar jaunieti vienojoties par to, kāds būs finansiālā atbalsta apmērs un kādos datumos tas tiks ieskaitīts kontā. Kontrolēt tā izlietojumu šajā vecumā gan, manuprāt, nevajadzētu, tāpat par normu nevajadzētu kļūt tam, ka mēneša beigās jaunietim regulāri pietrūkst naudas un tā jāprasa vecākiem. Ja tēriņi pārsniedz vienošanās apmērus un jaunietis grib aifonu, "jo visiem klasē/kursā tāds ir", vai veikt lūpu palielināšanas injekcijas, tad neuzskatu, ka 18+ vecumā vecākiem būtu jāsteidz apmierināt šādas iegribas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv